Sestdien paredzētie Tautas mākslas svētki Staburagā ne vienam vien vecākās paaudzes iedzīvotājam uzjundīs atmiņas par kādreizējo apkārtnes skaistumu un populārajiem Vīgantes parka estrādē notikušajiem Dziesmu svētkiem. Arī staburadzietei Spīdolai Lejniecei.
Gleznainā apkārtne neatstāj vienaldzīgu
Lejnieces kundze dzimusi un augusi Staburagā. Pēc Vīgantes septiņgadīgās skolas beigšanas meitene Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā apguvusi rokdarbu specialitāti ar pedagoģisku ievirzi. Viņa strādājusi gan par pionieru vadītāju un zīmēšanas skolotāju, gan vadījusi tēlotāja un lietišķās mākslas nodaļu, kā arī bijusi Kurzemes valdes galvenā speciāliste mājturībā. Šajos gados Spīdolas kundze piedzīvojusi gan daudzus priekpilnus brīžus, gan skumjus notikumus, bet atmiņā joprojām ir skaistā pagasta apkaime un vērienīgie Dziesmu svētki.
— Kādreiz Sigulda un Staburags bija visvairāk apmeklētākās Latvijas vietas. Gleznainā Staburaga apkaime, Daugavas senleja ar baltajām klintīm un apaugušajiem kokiem, kuru lapas rudenī sārtojās dažādās krāsās, neatstāja vienaldzīgu nevienu. Tolaik nebija automašīnu, bet motocikli piederēja tikai ārstam un kādam lielsaimnieka dēlam. Satiksmei izmantoja zirgus un laivas. Mans tēvs bija liels laivinieks un labs Daugavas pārzinātājs. Ar paša būvētu desmitvietīgu laivu viņš pāri likteņupei uz Koknesi vizināja tūristus. Lai redzētu apkār-tnes skaistumu, ļaudis šurp brauca no dažādām vietām, bet slāpes veldzēja, dzerot zeltera pudelēs pildīto dzestro Liepavota ūdeni, — stāsta staburadziete.
Vienīgais ēdelveiss Latvijā
Spīdolas kundze teic, ka, tāpat kā Staburags, arī Daugava nav salīdzināma ar kādreizējo likteņupi. Tā savulaik bija gluži kā skaisti izlocīta tautiska josta, gar kuru gleznaini vijās baltās kaļķakmens klintis. Pēc elektrostacijas uzcelšanas upe zaudēja lielu daļu skaistuma. Daudzas vietas, arī klintis, tagad ir zem ūdens.
— Uzskatu, ka tik daudz gleznainu vietu appludināšana bija grēka darbs, ko neattaisno nekādi mērķi. Vēl tagad atceros Staburaga klinti, kas skaistumu nezaudēja nevienā gadalaikā. Ziemā tā lāses veidoja lielas lāstekas, kas atgādināja Ziemassvētku vecīša bārdu, bet vasarā tik varenais veidojums zaļot zaļoja. Klintī bija pamatīga, ar zaļu sūnu apaugusi iedobe jeb grota. Uz tās malas auga ēdelveiss. Tā bija vienīgā vieta Latvijā, kur bija sastopams šis brīnišķīgais augs, bet nu tas ir vien atmiņās.
Parka takas kā
ceļojoši strauti
— Kādreiz Staburagā kūsāja arī kultūras dzīve. Lai neapvainojas Dziesmu svētku organizētāji, bet kādreizējos svētkus nevar salīdzināt ar mūsdienām, kad skaļruņi dzīvo mūziku vienkārši nomāc. Tolaik vēsturiski Staburaga pagasts bija Jēkabpils apriņķī. Dziesmu svētki bija fantastiski, ļoti labi un ar vērienu organizēti. Parasti tie norisinājās Līgo dienā, kad neiztrūkstoša vakara sastāvdaļa bija arī ugunskura iekuršana. Tolaik nededzināja vis riepas, bet gan ar darvu pildītas muciņas.
Labi atminos 1947. gada Dziesmu svētkus. Jau agri rītā uz mēģinājumu no malu malām pulcējās simtiem dziedātāju. Automašīnas un zirgu pajūgi bija rotāti ar meijām, ziedu vītnēm, bet vislielāko prieku radīja svētku gājiens. Vīgantes parka takas tolaik varēja pielīdzināt čalojošiem strautiem — dziedātāji satecēja varenā koru upē un lēnām devās uz estrādi. Koru pārstāvji nesa savus karogus, aiz tā visā krāšņumā gāja dalībnieki, ģērbušies greznos tautastērpos, ar platām austām jostām, piespraustu saktu. Sveicot dziedātājus, skatītāji uzgavilēja. Dziesmas vienoja simtiem svētku dalībnieku. Tolaik Daugavā nebija milzīgie ūdens plašumi un skaistās balsis šķita bija dzirdamas arī Vidzemē, kas likās tikai rokas stiepiena attālumā. Parasti svētkos kā goda viesis ieradās arī komponists Pēteris Barisons, šī bija pēdējā reize, kad viņš diriģēja kori. Diena bija ļoti karsta, un ļaudis komponistu gluži apbēra ar ziediem, — atceras staburadziete.
