Pļaviņietei Kristiānai Balodei visa dzīve saistīta ar dziedāšanu. Dziesmā viņa rod spēku un prieku, dziesmā dzīvo. Ko gan vairāk var teikt par cilvēku, kurš mīl dziedāt?
Pļaviņietei Kristiānai Balodei visa dzīve saistīta ar dziedāšanu. Dziesmā viņa rod spēku un prieku, dziesmā dzīvo. Ko gan vairāk var teikt par cilvēku, kurš mīl dziedāt?
Dzied no bērna kājas
— Kā tikāt pie tāda vārda?
— Ilzes Indrānes romānā bija Kristīne, mātei tāds vārds ļoti patika. Mātes klasesbiedrenei meita piedzima septiņas dienas agrāk, arī viņai patika vārds Kristīne, un viņa to savam bērnam deva pirmā. Tad mamma teica: “Nu tad manu sauks — Kristiāna.”
— Esat pļaviņiete?
— Jā, bet līdz skolas vecumam dzīvoju Gostiņos. Ģimenē biju vienīgais bērns. Par tādiem parasti saka — luteklītis. Tāds bērns esot egoists, bet es tā nedomāju. Biju ļoti sabiedriska, spēlējos ar kaimiņu bērniem, staigāju Gostiņu ielās un dziedāju. Visi teica: “Re, dziedone iet!”. Tas arī piepildījās. Jau “dārziņā” kāpu uz krēsla un dziedāju. Kopš tā laika visa dzīve saistīta ar dziedāšanu.
— Tāpēc nolēmāt, ka būsiet mūzikas skolotāja?
— Mūziku iemīlēt palīdzēja Staņislava Kalniņa, vidusskolā viņa vadīja kori un meiteņu ansambli. Dziedāju solo, tad Staņislava Kalniņa vaicāja, vai es savu karjeru nevēlos saistīt ar mūziku. Sāku mācīties sagatavošanas kursos Daugavpilī, gribēju kļūt par diriģenti, bet tajā gadā bija liels konkurss. Tā kā biju beigusi bērnu mūzikas skolu, ne mūzikas vidusskolu, studēt netiku, gāju uz sākumskolas skolotājiem. Un esmu ļoti apmierināta ar savu izvēli.
— Kā rodas dziesmas mīlestība?
— Tā rodas jau bērnībā, dziesmas mīlestību jau no bērna kājas man ieaudzināja vecmāmiņa. Viņai ļoti patika dziedāt. Vecāki ar dziedāšanu tik ļoti neaizrāvās. Arī tagad viņa atbrauc ciemos un visus mudina padziedāt. Vīrs gan nāk no muzikālas ģimenes, bieži kopā uzdziedam.
“Saostās” augstskolā
— Kā iepazināties ar nākamo vīru?
— “Saostījāmies” jau pirmajā kursā augstskolā. Grupā bijām tikai 11 studentu, bija arī trīs forši puiši — divi Ginti un Gintars. Un viens Gints kļuva mans vīrs. Pie visa “vainīga” mūzika. Kopmītnēs bija klavieres, bieži tāpat vien gājām uz mūzikas kabinetu un dziedājām. Gints spēlēja arī ansamblī, es braukāju līdzi, piedziedāju, kopā dziedājām arī jauktajā korī. Tā viss sākās. Pēdējā kursā visiem bija jāzina, kur strādās. Iepriekš biju praksē Pļaviņās, tur vajadzēja divus skolotājus, un te nu mēs esam.
— Teicāt, ka mēdzat kopā padziedāt?
— Tagad gan mazāk, bet studiju gados dziedājām daudz. Tās pārsvarā bija smeldzīgas mīlestības dziesmas. Skolas pasākumos esam dziedājuši duetā, mīļākā dziesma ir “Vecais zābaciņš”. Protams, Ziemassvētkos dziedam visvairāk. Uzskatu: ja ir jādzied, tad jādzied daudzbalsīgi. Arī duetā dziedam katrs savu balsi, tad dziesmai ir pavisam cits skanējums. Skolēniem ir liels pārsteigums, kad, piemēram, skolā pavasara svētkos dziedam kopā. Redzu, ka bērni to novērtē.
Sveicina “pēc notīm”
— Viņi novērtē dziesmu vai skolotāju?
— Abus. Un viņi novērtē ģimeni. Diemžēl skolēniem mūzika tagad ir otršķirīga lieta. Agrāk kora stundas bija obligātas, tagad tā ir brīva izvēle. Ja vecāki pamudina, ja bērns pats izvēlas, tik daudz arī jauno dziedātāju ir. Viss sākas “dārziņā”, kur māca dziedātprieku, bet skolā — vokāli pareizi dziedāt. Bieži vien dzirdam: “Viņš jau nedziedās, jo viņam “lācis uzkāpis uz ausīm”. Bet tā nav, katram var iemācīt dziedāt, tikai jābūt uzņēmībai. Meitenes ir centīgākas nekā zēni, bet mūzikas nodarbības bērniem patīk. Dažreiz, ieejot klasē, sveicinu ar dziesmu, viņi dzied pretī, iznāk mazie “dziesmu kari”.
— Abi ar vīru strādājat vienā skolā, nepārtraukti esat kopā. Vai nav grūti?
— Skolā cenšamies veikt katrs savu darbu, viens otram netraucējam, “ignorējam”. Ja ko vajag, tad pajautājam, bet darbs ar bērniem aizņem tik daudz laika, ka neiznāk satikties pat ar citiem kolēģiem. Mājās cenšamies par skolu nerunāt, mums arī izdodas. Bet, kad atbrauc vīra vecāki, tad gan pie viesību galda runas bieži vien “aiziet” par skolu. Pasmejamies un mainām tēmu.
Katru vakaru šūpuļdziesma
— Vai dzied arī dēls un meita?
— Abiem bērniem ir doti operdziedātāju vārdi — Sonora un Nauris, bet tā nebija domāts. Dēlam vairāk patīk sports, bet meita gan naska uz dziedāšanu. Tad, kad viņai bija divi gadiņi un es dzīvoju mājās, viņa lūdza, lai dziedu. Es arī katru vakaru dziedāju šūpuļdziesmas. Viņa reiz teica: “Māmiņ, nē, dziedi kādu citu dziesmu!”. Un tad Nauris sāka interesēties par dziedāšanu. “Dārziņā” bija “Ģimeņu spiets”, to pašu mīļo “”Veco zābaciņu” visi arī dziedājām. Sonora ir drosmīga, iespējams, tāpēc, ka ņemu līdzi uz kora mēģinājumiem, šogad viņa piedalījās arī “Cālī”. Pagaidām gan tāds īsts “ģimenes spiets” nav izveidojies, bet ar vīra vecākiem “spietojām” Madonas rajonā.
— Vai mājās ir kāds mūzikas instruments?
— Ir klavieres, ģitāra un sintezators. Vīrs prot spēlēt visus. “Tusiņos” sabiedrotā ir ģitāra. Man tuvākas ir klavieres, spēlēju arī sintezatoru, bet tur klāt nāk ritms, tāpēc grūtāk. Ļoti jauki, ka studiju gados bija jāapgūst vokāli instrumentālā ansambļa kurss. Sākumskolas skolotājiem arī bija tāds priekšmets, iemācījos spēlēt basģitāru. Tajā laikā vīrs spēlēja soloģitāru, bija arī bungas, klavieres, bariņš jauniešu sanācām un spēlējām ballēs.
Tagad arī mēģinām kopā, kad savam bērnu ansamblim meklēju dziesmu. Vīrs ir labs padomdevējs, viņš spēlē, es dziedu, un uzreiz var just, vai bērniem dziesma patiks.
Par galveno dzīvē
— Kāda ir dzīve Pļaviņās?
— Man ļoti daudz nozīmē koris, ja tā nebūtu, es pat nezinu… Korī esam kā viena ģimene, dziedu jau vairāk nekā desmit gadu. Man ir vajadzīgs kaut kas vairāk nekā tikai darbs un māja, dziesma gandarī. Nevaru nosēdēt mājās, neko nedarot, tāpēc arī eju uz kori. Vīrs brīvajā laikā dzied Klintaines ansamblī. Mēs bieži neesam mājās, jo daudz
laika aizņem mēģinājumi.
— Koris gatavojas Dziesmu svētkiem. Ko jums tie nozīmē?
— Jebkurš latvietis var lepoties ar šiem svētkiem. Esmu piedalījusies vairākos — skolēnu, studentu, bet visgrandiozākie svētki bija “Rīgai 800”, kuri no Dziesmu svētkiem atšķīrās repertuāra ziņā, vairāk bija tautā populāru dziesmu. Lielo svētku repertuārs ir sarežģīts, bet komponistu radītie cikli mani aizrauj vairāk nekā klasiskie šedevri.
Omlete svētdienu rītos
— Kā jūs sevi raksturotu?
— Esmu mērķtiecīga un patstāvīga, ja kaut ko ieņemu galvā, to arī izdaru. Mūzikas skolā stājos divas reizes. Pirmo reizi neiestājos slimības dēļ. Otrā reize jau bija liktenīga. Kad mācījos 4. klasē, skolā koncertēja mūzikas skolas audzēkņi. Aizgājusi mājās, mammai paziņoju: “Es iestājos mūzikas skolā.” Māte teica, ka man pašai ar visu būs jātiek galā. Tā ir joprojām. Priekšpēdējā gadā pārvarēju arī mūzikas skolas “krīzi”. Un esmu gandarīta.
— Ko jūs darāt brīvajā laikā?
— Brīvā laika ir maz. Meita Sonora bieži vien par to atgādina. Skolotājas darbs pieprasa lielu ārpusskolas darbu mājās. Tā kā mācu visus priekšmetus, izņemot sportu un vizuālo mākslu, svētdienas ir tās dienas, kad domāju par nākamo nedēļu. Arī kora mēģinājumi ir divas reizes nedēļā. Dažreiz, pārnākot mājās, balss ir piekususi… Skolas laikā biju aizrāvusies ar šūšanu — klasesbiedrenēm šuvu bikses un virsjakas, bet tagad to vairs nedaru. Svētdienu rītos visiem gatavoju omleti. Ja būtu laiks, dejotu līnijdejas un, protams, veltītu vairāk laika ģimenei.
Mājās vēlas klusumu
— Vai jūsu dzīvē mūzikas nav par daudz?
— Tieši tāpēc mājās man patīk klusums. Ir reizes, kad paklausos disko, kādu nomierinošu melodiju. Bet dungoju vienīgi tad, ja ir jāapgūst kāda jauna dziesma, dušā nedziedu.
Mana relaksācija ir lasīšana, bet grāmatas nekad nepārlasu, jo to ir tik daudz, ka pietiek visam mūžam. Ļoti patīk ceļot, tas uzlādē, tad ikdiena ir pavisam savādāka, tu esi atbrīvojies. Patīk ravēt. Vīrs brīnās, kā es stundām varu ravēt, bet es nesaprotu, kā viņš stundām var makšķerēt. Mums abiem patīk redzēt rezultātu, arī dziesmā vislielākais gandarījums ir tad, kad mūs novērtē vai arī es redzu, ka skolēniem patīk dziedāt.
***
vizītkarte.
VĀRDS, UZVĀRDS: Kristiāna Balode.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1971. gada 7. februāris, Pļaviņas.
DZĪVESVIETA: Pļaviņas.
IZGLĪTĪBA: augstākā, beigusi Daugavpils pedagoģisko universitāti.
ĢIMENE: meita Sonora, dēls Nauris, vīrs Gints.
NODARBOŠANĀS: M. Brimmerbergas Pļaviņu vidusskolas sākumskolas skolotāja.
VAĻASPRIEKS: dziedāšana, lasīšana, dzied Klintaines pagasta vokālajā ansamblī “Dzirnas” un Pļaviņu sieviešu korī “Loreleja”, vada sākumskolas bērnu ansambli.
HOROSKOPA ZĪME: Ūdensvīrs.
***
citi par kristiānu balodi
Dzintra Vītola, skolas dežurante:
— Skolotāja ir ļoti atsaucīga un labestīga. Bērni viņai paši “līp klāt”, jo viņa skolēniem veltī daudz laika, gan dzied, gan īsteno citas idejas. Skolēni viņu uztver kā sev līdzīgu.
Vaira Siliņa, direktora vietniece izglītības darbā:
— Kristiāna ir talantīga skolotāja, kura ļoti labi kontaktējas ar bērniem. Pati labi dzied, un arī audzēkņi viņai apkārt dzied. Kolektīvā skolotāja ir atsaucīga un sirsnīga.
