Naktī uz 25. martu no Černovickaja apgabala Ukrainā uz Sibīriju lopu vagonā aizveda neretieti Jefrosiņju Plusniņu, kurai tolaik bija četrpadsmit gadu. Izsūtījumā viņa pabija arī otrreiz — 1949. gadā.
Naktī uz 25. martu no Černovickaja apgabala Ukrainā uz Sibīriju lopu vagonā aizveda neretieti Jefrosiņju Plusniņu, kurai tolaik bija četrpadsmit gadu. Izsūtījumā viņa pabija arī otrreiz — 1949. gadā. Pagājis daudz gadu, taču atrast atbildi uz jautājumu “kāpēc?” joprojām nav izdevies.
No gultas vagonā
Māte nomirusi, kad mazajai Jefrosiņjai bija seši un brālim desmit gadu, tēvs apprecējās otrreiz, un ģimenē piedzima vēl divi bērni. Mājās bijusi liela saimniecība — cūkas, govis, aitas, zirgi un vistas, turklāt Ukrainā ir paradums visus lopus turēt atsevišķās kūtīs. Saimniecībā bija lieli augļudārzi un apstrādāti tīrumi. Arī bērni pie lauku darbiem radināti jau no mazotnes, vecāki smagi strādājuši, tāpēc arī tolaik dzīvojuši pārticīgāk kā daži kaimiņi. “Man bija četrpadsmit gadu, atceros to nakti kā šodien, lai gan daudzas citas lietas pa šiem gadiem jau piemirsušās. Mana gulta bija pie loga, un es gulēju ar galvu pret to, kad pēkšņi nodrebēja loga rūtis un zaldāti ar šautenēm pavēlēja ielaist istabā. Aizbraucām ar to, kas bija mugurā, līdzi nepaspējām paņemt tikpat kā neko. Vīriešus veda atsevišķos vagonos, un savu tēvu redzēju tikai vienu reizi pa gabalu, ilgi par viņu neko nezinājām. Viņš nomiris tā paša gada rudenī. Es braucu kopā ar pamāti, brāli, pusmāsu un pusbrāli, kuri tolaik bija pusotru un četrus gadus veci. Vienīgais ēdiens, ko dabūjām, bija zupa, kuru nesa spaiņos,” atceras Plusniņas kundze.
Vērmeļu maize
Sākumā dzīvojuši barakās, vēlāk vairākas sievietes ar bērniem mitušas vienā istabā. Pamāte strādājusi par slaucēju, Jefrosiņja apmeklējusi skolu, bet brīvajā laikā dzīvojusi mājās, pieskatījusi jaunāko brāli un māsiņu. Ikdienā bijusi atbildīga par saimniecību —– pēc ūdens vajadzējis mērot lielus attālumus. Jefrosiņjas kundze atceras: “Man nebija izvēles, ja gribēju palikt kopā ar ģimeni, citādi pamāte mani varēja atdot patversmē, kur bija daudz sliktāki apstākļi. Gāju arī mežā pēc malkas. Dzīvojām trūcīgi, bērniem norma bija 200 gramu, pieaugušajiem — 400 gramu maizes dienā. Vēl tagad atceros rūgto vērmeļu piegaršu, turklāt maize vienmēr bija pusizcepta. Tomēr ēst tā gribējās, ka būtu notiesājusi veselu kukuli arī tādas maizes.”
Izsūta otrreiz
Pēc pieciem Sibīrijā pavadītiem gadiem viņu palaida uz mājām Ukrainā. Jefrosiņja pārbrauca novembrī un februārī apprecējās ar ukraiņu puisi, piedzima puika. Veiksmīgi sāktā ģimenes dzīve un domas par kopīgu nākotni beidzās 1949. gadā, kad Jefrosiņju uz Sibīriju aizveda otrreiz. Kā noziedznieci aizrestotā lopu vagonā. Dēliņam tolaik bija astoņi mēneši, un viņa ļoti negribēja no bērna šķirties, taču vīrs uzstāja, sakot, ka bērnam tā būs labāk. Lai cik grūti un skumji bija šķirties, Jefrosiņja dēlu nepaņēma līdzi.
Pamāte un brālis mita ieslodzījumā, viņa — nometnē kopā ar vēl 25 jaunām sievietēm. Grūtības palīdzēja pārvarēt lūgšanas un dziesmas. “Kad kļuva pavisam smagi, dziedājām. Draudzenes no dzimtenes rakstīja vēstules, taču ziņas no vīra saņēmu aizvien retāk. Uzzināju, ka viņš ir apprecējies otrreiz un mani aizmirsis,” atceras Plusniņas kundze.
No Sibīrijas atved gultu
“Sibīrijā iepazinos ar savu otro vīru — neretieti. Tur arī apprecējāmies, piedzima abi bērni. Kad drīkstējām pamest Sibīriju, atbraucām uz Neretu. 9. novembrī apritēs piecdesmit gadu, kopš dzīvoju Neretā. Tolaik, kad atbraucām, apmetāmies vīra radinieku mājās. Dzīvojām šaurībā, līdz tikām paši pie savām mājām. Vīrs dēlam un meitiņai sameistaroja koka gultiņu, kurā sākumā gulēja abi. Sibīrijā biju sadraudzējusies ar pārdevēju, kura mums sarūpēja lielu dzelzs gultu. To tad arī pārvedām uz Neretu, un tā bija mūsu pirmā mēbele,” stāsta Jefrosiņjas kundze. Dzīves sākums Neretā esot bijis smags, jo latviešu valodu tikai mācījusies. Sarunāties vēl bijis grūti, tomēr, ja kāds par viņu teicis kaut ko sliktu, tas uzreiz bijis skaidrs. Sapirkuši daudzas grāmatas, un pati lēnām apguvusi latviešu valodu. “Jaunībā sapratu daudzas valodas, jo Sibīrijā kopā strādājām daudzu tautību cilvēki —– tatāri, moldāvi, krievi, latvieši, ukraiņi un vācieši. Neretā strādāju kopā ar lietuviešiem, tāpēc arī mazliet saprotu viņu valodu,” stāsta Plusniņas kundze.
Draudzība 52 gadu garumā
Neretā ir pagājis viss Jefrosiņjas Plusniņas darba mūžs — kaltē un lauku brigādē. Izaudzināti un izskoloti divi bērni, viņai ir deviņi mazbērni un sava māja, piemājas saimniecība. Te ir visa viņas dzīve un laimīgā laulībā nodzīvots mūžs.
Pļaviņās mīt viņas labākā draudzene, pēc tautības vāciete, arī apprecējusies ar latvieti. “Draudzējamies 52 gadus, esam tikpat kā māsas,” atzīst Jefrosiņjas kundze. Arī mūsu sarunas laikā iezvanās tālrunis, un saimniece krievu valodā atbild, ka piezvanīs vēlāk, jo šobrīd ir aizņemta. “Draudzene no Pļaviņām,” viņa smaidot nosaka. Pagājis tik daudz gadu, tomēr Plusniņas kundze atzīst, ka atbilde uz lielo “Kāpēc?” nav skaidra: “Ko mēs bijām noziegušies, būdami mazi bērni? Domāju, ka vienīgais iemesls bija tas, ka dzīvojām pārtikuši un citiem skauda. Bet mēs taču smagi strādājām.”
Neretas kultūras namā katru gadu represētajiem rīko atmiņu vakarus, tāds būs arī šovakar. “Noteikti iešu, es vienmēr tajos piedalos,” saka Plusniņas kundze.
