Šķiet, pilnīgā klusumā virpuļo sniegpārslas, gada nogali padarot baltāku un gaišāku nekā citus gadus, kad ikdienas pelēcība sajaucās ar pelēkām un mitras miglas pilnām decembra pēdējām dienām.
Šķiet, pilnīgā klusumā virpuļo sniegpārslas, gada nogali padarot baltāku un gaišāku nekā citus gadus, kad ikdienas pelēcība sajaucās ar pelēkām un mitras miglas pilnām decembra pēdējām dienām. Tomēr šis klusums ir skanīgs, gluži kā jautra dziesmiņa, kuru kāds nebēdnis dziedātājs skandina pāri pakalniem.
No visiem šīgada notikumiem visspilgtāk atmiņā palikuši divi –– piedalīšanās neprofesionālo dziedātāju konkursā „Klusie ūdeņi” un konkursā „Dziesma manai paaudzei”.
Grūti pateikt, kurš no konkursiem bija nozīmīgāks. Varbūt uztraukums pirms „Klusajiem ūdeņiem” bija lielāks. Nekad agrāk viens pats nebiju dziedājis tik lielai auditorijai. Lai gan agrāk esmu spēlējis teātri, lasījis dzeju lielākam un mazākam klausītāju pulkam, nervozēju, kā skanēs, vai spēšu labi nodziedāt.
Esmu dziedājis vairākos koros. Tur apbur kopības izjūta. Dziesma brīžiem šķiet kā varena kalnu upe, kuru nespēj apturēt pat klints. Kad dziedi viens, izjūtas ir pavisam citas. Dziesma liekas kā nebēdnīga un koķeta meitene, kura tā vien lūko aizmukt un pasmieties par tevi.
Šāda dziedāšana iedvesmo ne tikai pašu. Arī mani dēli grib darīt kā tētis, tāpēc klusiņām dzied līdzi vai katrai dziesmai.
Šogad pār Latviju nolija zvaigžņu lietus. Arī es saltajā rītā stāvēju pagalma vidū un skatījos ugunīgajās svītrās tumši zilajās debesīs. Apgalvo, ka vēlēšanās šādā brīdī piepildās. Ceru, ka vismaz daļa no tā, ko vēlējos, piepildīsies. Stāsta, ka arī tās vēlmes, ko izteic gadumijā, piepildās. Vēlētos, lai katrs no jums atrastu savu dziesmu un spētu to nodziedāt tik labi, cik vien varat. Un ticiet –– nākamais gads tad kļūs daudz priecīgāks un gaišāks.
