Par viņas vecumu vēl tagad varētu pastrīdēties, bet pirms gadiem desmit nācies rādīt pasi, jo viens otrs neticējis tam, ka jaunjelgaviete Erna Lapiņa dzimusi 1928. gadā.
50 gadu Jaunjelgavā
Viņas 85. dzimšanas diena tikko nosvinēta. Vāzē nav paspējušas novīst neļķes. Tās esot baznīcas draudzes dāvinātas. Uz dievnamu nesta arī lielās dzimšanas dienas torte. Ticība, dziesma un darba mīlestība ilgus gadus palīdzējušas saglabāt sirds siltumu un dzīves mīlestību.
Bet toreiz, kad Latvijai bija vēl tikai desmit gadu, Variešu pagastā piedzima Erna. Tā laika cilvēkiem bērnība nebija tāda, kādu to lielākoties izbauda mūsdienu bērni. Atšķirībā no jaunākās māsas Ernai darba gaitas sākās agri. No četrdesmito gadu fotogrāfijām raugās bikla meitene īsi apgrieztiem matiem. Sešpadsmit gadu vecumā palikusi bez mātes, viņa sāka cīņu par izdzīvošanu. Nekādas pucēšanās, labs jebkurš darbs un pirmā darbavieta — ķieģeļu ceplis. Stumt smagās vagonetes, pilnas jēlajiem ķieģeļiem, pa ļodzīgajām sliedēm uz žāvēšanu — tas vairāk vīrieša, ne 20 gadu vecas meitenes spēkam. Darbu Jēkabpils cukurfabrikā bija vieglāk izturēt. Vēlāk strādāja Jēkabpils skolā par apkopēju un virtuves strādnieci.
Pirms 50 gadiem pārcēlusies uz Jaunjelgavu, cerēja uz laimīgu dzīvi ar vīru un tikko dzimušo bērnu. Jaunajai ģimenei nepagāja secen viens no visu laiku lielākajiem ļaunumiem — alkohols. Arī ar otro vīru neizdevās nodzīvot līdz laimīgām vecumdienām.
Apbrīnojama taupība
Piepildījumu dzīvei jubilāre guvusi, palīdzot izauklēt septiņus meitas un dēla bērnus, un vēl tagad, ja kādam nepieciešama nauda, atlicina no savas mazās pensijas. Apbrīnojama ir Ernas un viņai līdzīgu pensionāru spēja nesavtīgi dot, pretī neko neprasot. “Galvenais — visu darīt ar patiku,” viņa saka. “Bērni gan mūsdienās kļuvuši citādi, nepacietīgi, visu dara skriešus. Bet meitai mācīju būt godīgai, nemelot. Viņa to ņēmusi vērā un tā audzina arī savus bērnus.”
Sirmā jubilāre ir čakla rokdarbniece un liela dziesmu zinātāja. Rokdarbu prasme no vecāsmātes mantota, jau skolas gados meitene mājturības stundās uzdoto paveikusi ātrāk par citiem. No mātes brāļa — dziesmas un mūzika. Radinieks bijis gan spēcīgs arājs, gan prasmīgs amatnieks. Ērģeles izgatavojis, notis dziesmām pārrakstījis un kori vadījis. Ernai ir savi panti kapos dziedamajām dziesmām, savi jubilejām. Mājās, darbus darot, adot, uzdzied. Arī man tiek kāda uzmundrinoša. Tā sākas ar vārdiem “No saldā miega modos un jūtu spirgtumu…”.
Gribas redzēt un
zināt vairāk
Lai arī cienījamā vecumā, jubilāre televīzijā seko līdzi notikumiem pasaulē, cītīgi abonē laikrakstu “Staburags”. Tik daudz naudas, lai uzreiz pasūtītu visam gadam, nav, tāpēc uz pastu jādodas ik mēnesi.
Vasarā, kad aicināt aicina mežs un dārzs, jāizlemj vienam vai otram par labu. Dārzā šogad ienācās bagāta zemeņu raža, bet uz mežu ejot sēņot. Tagad, kad veselība vairs nav tik stipra, labi, ja kāds nāk līdzi, bet iepriekš labprātāk sēņojusi viena. “Ap 20 gadu viena gāju. Tad varu iet, kur un cik ilgi gribu.”
Šis bijis rekordgads ar piedalīšanos dažādās ekskursijās. Citkārt vienā, bet šogad aizbraukusi trijās. Gribas redzēt skaistas vietas, uzzināt ko jaunu. Jo vecāka kļūst, jo vairāk drosmes un pārliecības rodas. Tāpēc gaida katru Jaunjelgavas pensionāru balli, lai var valsi griezt. “Jūtos uz pusi jaunāka, kā pasē rakstīts, un sēdēt, domāt, apcerēt dzīvi, atcerēties pagājušos laikus nav laika un nav vērts. Vajag darīt!” pārliecināta jubilāre. ◆
