Pļaviņietes Aijas Zeltītes Mekšas mūžs no mazotnes aizritējis pie Daugavas. Upe un ūdeņi bērnībā ļoti vilinājuši. Tagad viņa uz Daugavu raugās ar pietāti un piesardzību. Liela un plata tā ir, ne salīdzināt, kāda bijusi pirms applūdināšanas. Viņas bagātīgajā mūžā mainījusies ne tikai upe, arī Pļaviņas, kas šajās dienās atzīmē 90. gadadienu un kur nodzīvota liela dzīves daļa. Par to visu saruna ar Aijas kundzi.
Iet savu ceļu
Aiju Zeltīti Mekšu daudzi pazīst kā sākumskolas skolotāju. Šajā darbā aizvadīti 42 gadi. Viņas dzīves mīlestība bija arī dziedāšana, un ar to sākam mūsu sarunu.
— Nāku no muzikālas ģimenes, jo mamma bija liela dziedātāja un sabiedrisks cilvēks, tētis atturīgāks, bet arī dziedāja un spēlēja akordeonu. Man arī no mazotnes patika dziedāt, tāpēc jau skolā dziedāju korī un ansamblī. Pēc profesijas mamma bija šuvēja, tēvs — beķeris. Viņu ļoti interesēja “dzelži”, bet viņa māte teica, ka ar tiem paēdis nebūs, lai labāk mācoties par maiznieku un tad gan badu necietīs. Viņš paklausīja un kļuva par labu maiznieku, īpaši specializējoties kūku cepšanā. Kad no mums kāds gribēja cept torti, viņš noteica, lai labāk paiet malā, viņam ātrāk iznāks. Tomēr “dzelžu” lietas viņam arī padevās, daudz ko prata uzmeistarot. Kad dzīvojām savās “Saulītēs”, kas tagad zem Daugavas ūdens, mums vienīgajiem apkārtnē mājās bija elektrība, jo tēvs bija ierīkojis vēja ģeneratoru.
— Vecāku pēdās tomēr negājāt un meklējāt savu ceļu.
— Pēc skolas beigšanas bija doma mācīties kaut ko saistībā ar mūziku, bet tolaik mākslas cilvēki man vairāk saistījās ar bohēmu un ne visai nopietnu attieksmi pret dzīvi, kas īsti nepatika. Turklāt, ja mūzikā neesi “pirmā vijole”, tad nekur tālu netiec, tāpēc izlēmu citādāk. Ar mammu vienojāmies, ka mācīšos pedagoģiju, un kļuvu par sākumklašu skolotāju, kā arī dažām pamatskolas klasēm meitenēm un zēniem mācīju praktiskos darbus, ko tagad sauc par mājturību. Tā kā sākumskolā mācīja dažādus priekšmetus, skolotājiem vajadzēja apgūt arī kādu mūzikas instrumentu, un es spēlēju klavieres.
— Sākumskolas skolotājiem tāda sūtība — ievadīt bērnu skolas gaitās, bet drīz vien no viņiem jāšķiras. Nebija grūti?
— Bija gan. Sākumā visi atnāk tādi mazi un nedroši. Sākumklašu audzinātāji jau ir kā audžuvecāki. Atceros, reiz klases meitenes rindiņā gaidīja, kad varēs pasēdēt man klēpī. Tad bērni pieaug, pienāk ceturtā klase, un jālaiž vaļā. Ar katru klasi kontakts veidojās citādāks, bet sapratni atradu ar visām. Klasēs skolēnu skaits bijis dažāds. Kad studiju laikā biju praksē Rīgas skolā, bija noteikumi, ka klasē jābūt 45 skolēniem. Kā “mežā”! Tolaik katru dienu vajadzēja labot burtnīcas, un viena pati pat netiku galā. Arī vēlāk klases bija lielas.
Tālāk no priekšnieku acīm
— Pēc augstskolas darba gaitas sākāt Pļaviņās?
— Bija nosūtījums strādāt Balvos, jo tolaik domāja un rūpējās, lai lauki nepaliek tukši. Tad Pļaviņās uz ielas satiku toreizējās Gostiņu pamatskolas direktoru Viktoru Urbanoviču. Viņš jautāja, kur strādāšu, un, uzzinājis, ka Balvos, teica, ka arī viņam vajag skolotāju. Ar viņa ieteikuma vēstuli devos uz Balviem un sarunāju, ka varu tomēr strādāt Gostiņos. Tas bija 1958. gadā. Skolā bija ļoti daudz bērnu — katrā klasē ne mazāk kā 20, bet vēlāk tomēr nolēma skolu likvidēt. Cilvēki rakstīja “depešas”, bet bija līdzīgi kā tagad — tauta var kaut dziedāt vai dejot pie Saeimas logiem, bet valdība lemj savu. Uz skolu Pļaviņās bērniem bija tālāk jābrauc, bet pierada.
— Savulaik sākumskolas klases mācījās ēkās Daugavas ielā 50, kas gadu gaitā ļoti mainījušās.
— Skolas ēkā, kur tagad ir jauniešu centrs “Ideja”, mums ar kolēģi Regīnu Šimkeviču bija kopīgs darbmācības kabinets. Lielajā telpā bija tikai viena krāsniņa, un visu laiku salām. Bieži slimoju ar angīnu. Šo apstākļu spiesta, aizgāju pat strādāt uz bērnu bibliotēku, bet vēlāk atkal atgriezos skolā. Man klase bija ēkā pie Daugavas. Tolaik visās ēkās bija krāsns apkure, un arī bērni palīdzēja sanest malku. Neviens nesūkstījās. Apstākļi, protams, nebija salīdzināmi ar tagadējiem. Vienā reizē no rīta atnācu uz darbu, klasei griesti iebrukuši. Un ja bērni būtu bijuši iekšā? Tad mums piešķīra telpu sporta zāles ēkā, un bijām priecīgi, jo dažādas priekšnieku vizītes un pārbaudes mums nereti gāja secen. Cik tagad skaisti tās ēkas izremontētas! Prieks!
— Šajos gados daudz bērnu izskolots?
— Paskaitot, vismaz 25 klases audzinātas. Manas pēdējās klases izlaidums bija 2000. gadā. Bērni ar vecākiem bija sarīkojuši pārsteiguma svinības ar programmu Stukmaņos. Tad vairs mācīt pirmo klasi neuzņēmos un beidzu strādāt.
Gostiņu lakstīgalas
— Dziedāšana visu šo laiku jūs pavadīja?
— Kad sāku strādāt skolā, bija vēl Pļaviņu rajons, un devos uz tā pārvaldi kārtot dokumentus. Toreizējā vadītāja Smeltere teica, ka parakstīs dokumentus, ja kaut ko apsolīšu izdarīt. Es apjuku — kas tad būs? Man esot jāiet dziedāt uz kultūras nama jaukto kori. Tik vien tās nelaimes! Gāju arī, un tā sākās manas aktīvās dziedāšanas gaitas. Tolaik korī bija ap 20 vīru un vismaz 40 sievu. Labi mums gāja, daudz koncertējām un guvām ievērojamus panākumus.
— 21. maijā Pļaviņās būs Ēvalda Stērstiņa dziesmu atceres koncerts. Arī jums bijusi sadarbība ar šo mūziķi.
— Ēvalds Stērstiņš bija deju kolektīva “Daugaviņa” koncertmeistars. Mēs, vairākas Gostiņu skolotājas, 1960. gadā nolēmām izveidot savu ansambli, jo tāpat skolā dažādos pasākumos un citviet vajadzēja dziedāt. Bijām spēcīgs sastāvs, bet nebija vadītāja, un Stērstiņš piedāvāja savu palīdzību. Sākās pamatīgs darbs. Daudz koncertējām, arī ārpus Latvijas, un bijām nodēvētas par Gostiņu lakstīgalām. Tas bija interesants laiks ar dažādiem atgadījumiem. Reiz koncertējām bijušajā Gostiņu kinoteātrī, un kāds nolēma mūs izjokot, izslēdzot uz brīdi gaismu. Pēc tam cilvēki brīnījās — dziedātājas vēl saprotams, bet kā tas pianists varēja turpināt spēlēt tumsā? Ar Stērstiņu sadarbība nebija ilga, jo 1965. gadā viņš mira. Tad ar ansambli pārgājām uz Pļaviņu kultūras namu pie Tālivalža Mekša (Aijas kundzes vīrs, Pļaviņu Mūzikas skolas pirmais un ilggadējais direktors — aut.), un mainījās arī sastāvs. Interesantu atgadījumu netrūka arī, kad kultūras namu vadīja Vilis Stakle. Reiz viņš mums teica, ka brauksim ekskursijā uz Ukrainu un, iespējams, būs arī jāpadzied. Tikai turpceļā lidmašīnā viņš pateica, ka būs jāpiedalās skatē. Ja, būtu zinājušas iepriekš, bēgtu projām, bet kur nu vairs! Viss beidzās labi, un ieguvām pirmo vietu. Mājās atgriezāmies ar galveno balvu — Ļeņina bisti. Vienmēr visur devāmies ar labi sagatavotu programmu. Kad Tālivaldis aizgāja pensijā, arī es vairs neturpināju dziedāt.
— Kāda bija jūsu satikšanās ar vīru Tālivaldi?
— Korī arī satikāmies. Kad sāku tajā dziedāt, Tālivaldis to jau vadīja. Grūti pateikt, kas nospēlēja to lomu — mūzika vai liktenis. Mums abiem darbs bija saistīts ar skolu, vienādas intereses, arī mājās par mūziku daudz runājām. Savu bērnu mums nebija, jo sevi daudz veltīju darbam. Tas noteikti nav pareizi, bet man bija mani skolēni un tagad ir radu bērni. Sevi vairāk uzskatu par vienpati, bet vientuļa gan neesmu.
— Mūsu sarunā vairākkārt teicāt, ka neesat pļaviņiete. Kur ir jūsu dzimtā vieta?
— Dzimu Rīgā, bet līdz triju gadu vecumam dzīvoju Stendē. Tad vecāki iegādājās “Saulītes” Ābeļu pagastā, Daugavas krastā, pretī Pļaviņām. Mani ļoti vilināja ūdens. Mamma stāstīja, ka, tiklīdz durvis bijušas vaļā, tā es pa taisno devusies uz Daugavu, tā ka vajadzējis pat meistarot sētiņu. Vēlāk mēs, bērni, pa upi ar ledus gabaliem vizinājāmies, darījām citas blēņas, un bail nemaz nebija. Tagad mani Daugava vairs nevilina. Jā, iespaido tas plašums, bet labāk turos nostāk. Kad paaugos, man uzticēja arī gana pienākumus. Tad nereti meža ielokā kāpu uz akmens grēdas un dziedāju. Arī upē bija pāris akmeņu, uz kuriem uzkāpt. Bezvēja laikā manu balsi varēja dzirdēt pāri Daugavai, un kaimiņu tantes teica, ka tur jau atkal Aija dzied.
— Kur jūs pati skolojāties?
— Kopā ar kaimiņu bērniem cēlāmies pāri Daugavai un devāmies uz skolu Pļaviņās. Saistībā ar Pļaviņu hidroelektrostacijas būvniecību, tāpat kā daudzi, arī mēs 1964. gada pavasarī zaudējām savas mājas, un tās bija neaprakstāmas izjūtas. Vajadzēja nozāģēt ziedošos augļukokus un izvākties. Par māju maksāja kompensāciju, bet tā bija tik maza! Mamma līdzi paņēma trīs nelielas ābelītes un ar meistaru palīdzību ēkai noņēma dekoratīvās sienas plāksnes, ko vēlāk uzlika mājai, kuru iegādājās zaudētās vietā. Par to visu vēl vajadzēja samaksāt. Toreiz mamma nopirka nepabeigtu ēku, pamazām to uzbūvēja līdz galam un iekārtoja. Kādu laiku dzīvojām Gostiņos, kur mācījos arī skolā.
— Dzīvojat vienā no pilsētas dzīvākajām daļām — līdzās galvenajai ielai un skolai. Gadu gaitā varējāt vērot, kā viss mainījies.
— Savulaik apkārt nebija citu ēku, arī skolas, bet pamazām viss piepildījās. Aiz logiem tagad ir strauja iela un tālāk plašā Daugava. Ar Tālivaldi dzīvojām tepat netālu labiekārtotā dzīvoklī, bet, kad viņa vairs nebija un mamma arī kļuva nespēcīgāka, pārcēlos uz māju. Mazāk ērtību, par ūdeni un malku jāgādā, bet esmu pieradusi. Līdzās ir arī dārzs, un tajā rosīties joprojām patīk. Dzīvē viss iet uz priekšu, bet galvenās vērtības paliek. Citos cilvēkos vienmēr augstu esmu vērtējusi godīgumu, un visgrūtāk ir pārdzīvot, ja kāds nodod. Pati turos pie pārliecības nedarīt to, kas otram sāp. ◆
