Šī intervija bija ne tikai interesanta, bet arī skaista. Aizkraukliete Tatjana Zabolotnaja ir pelnītā atpūtā, taču mierā nav ne mirkli. Viņa dzied senioru vokālajā ansamblī “Maļinovij zvon”, taču ne tikai dziedāšana ir viņas aizraušanās. Pārējā laikā top interesanti tērpi un rotaslietas. Par to visu saruna ar Tatjanas kundzi.
Nekur nav tik labi kā mājās
— Aizkrauklē jūs jau esat no…
— 1963. gada. Mācījos toreizējā Stučkas vidusskolā.
— Kur ir jūsu dzimtā puse?
— Baltkrievijā, Mogiļevas apgabalā. Vecāki ieradās uz HES celtniecību. Tad bija Pētera Stučkas ciemats. Man toreiz bija 13 gadi. Man ir divas jaunākas māsas, esmu vecākā.
Šeit sāku mācīties 7. klasē. Tepat izaugu un apprecējos, te izauga mans dēls un mazbērni.
— Ko jūs atceraties no Baltkrievijas?
— Tas bija tik sen… Neraugoties uz visu, tas bija laimīgas bērnības laiks. Dzīvojām pilsētciematā, turpat arī lauki. Atmiņā palikuši plašie linu un griķu lauki. Desmitiem, simtiem hektāru platībā. Likās, tiem nebija ne gala, ne malas. Linu lauki tik zili, ka saplūda ar debesīm. Griķi ziedēja skaistiem rozīgiem ziediņiem. Milzīgi bija arī kukurūzas lauki. Kad tā paaugās, tad mēs, bērni, klejojām pa tiem. Dažkārt gadījās, ka starp milzīgajiem, garajiem stiebriem apmaldījāmies, bet, par laimi, ceļu uz mājām atradām.
— Kāda toreiz bija mūsu pilsēta?
— Tur, kur tagad mūzikas skola un veikals “Rimi”, bija barakas. Manuprāt, jau bija uzceltas mājas Gaismas ielā 2, 4, 6. Toreiz vēl nebija pabeigta tagadējās Spīdolas ielas 14. māja. Spīdolas iela vēl nebija noasfaltēta. Vēlāk tika atvērts kinoteātris — tagad tur ir veikali “Māja”, “Gausa”, “100 jūdzes”. Mazmeitai stāstu: “Aļona, ar vectēvu gandrīz katru vakaru gājām uz kinoteātri filmu skatīties.” Viņa brīnās un jautā: “Vai tad jums televizora nebija?”
Ar pilsētu jūtos kā saaugusi. Lai kur es aizbrauktu, pēc pāris dienām gribas uz mājām — uz Aizkraukli. Citur nekur. Latviju uzskatu par savu otro dzimteni.
— Vidusskolu arī pabeidzāt šeit?
— Jā. Ļoti agri sāku strādāt. Trīs gadus biju šuvēja Sadzīves pakalpojumu kombinātā. Tad neklātienē mācījos Vieglās rūpniecības tehnikumā, esmu šūšanas tehnoloģe, bet savā profesijā neesmu strādājusi. 26 gadus nostrādāju Telefonaparātu rūpnīcā par ekonomisti, 10 gadus biju ekonomiste-grāmatvede Slimokases Aizkraukles nodaļā. Pēc tam biju bezdarbniece un tad devos priekšlaicīgā pensijā.
— Kur jūs iepazināties ar vīru?
— Te arī iepazināmies. Jānis tikko bija atnācis no armijas, septiņus gadus par mani vecāks. Mēs ilgi bijām pazīstami. Katru sestdienu gājām uz dejām kultūras namā. Pa kādai dejai nodejojām, un viss. Kad man apritēja 18, sākām satikties, līdz apprecējāmies. Kopā esam jau 52 gadus.
Dziesma — vislabākās zāles
— Kā sākāt pievērsties dziedāšanai?
— Dziedu, kopš sevi atceros. Vienmēr un visur. Kā daudzi bērni, arī es dziedāju spoguļa priekšā. Ar mammas lūpukrāsu nokrāsoju lūpas un dziedāju. Gan tautasdziesmas, gan tolaik populāras dziesmas. Kad atbraucām uz šejieni, man ļoti gribējās mācīties mūzikas skolā, bet tā iznāca, ka neiestājos. Dziedāju dažādos pasākumos gan skolā, gan klasē. 80. gados Telefonaparātu rūpnīcā bija ansamblis, kuru vadīja Jeļena Arijanca, biju tā dalībniece. Pēc PSRS sabrukuma ilgu laiku bija klusums. 2002. gadā Jeļena mani pasauca dziedāt ansamblī “Maļinovij zvon”. Tobrīd man bija dažādas problēmas, un nepiekritu. Pagāja gads, arī vīrs mudināja, lai eju dziedāt, un tā es sāku. Nu jau esmu veterāne.
— Vai šajos gados sastāvs ir mainījies?
— Jā. Kopā ar vadītāju esam četras no sākotnējā sastāva. Pārējās dziedātājas ir no jauna pienākušas. Gados jaunāku dziedātāju mums nav. Nezinu, kāpēc nav intereses.
Kad es sāku dziedāt, man jau bija pāri 50. Gribējās kaut ko jaunu uzzināt, vēl izdarīt ko. Arī solodziesmas dziedāt. Vadītāja Natālija Juškeviča mūsu centienus un idejas atbalsta. Mums ir ļoti labs kolektīvs. Dziedam slāvu tautu dziesmas, ir latviešu dziesmu programma. 2013. gadā iepazināmies ar komponisti Nelli Hakeli no Rīgas un izveidojām viņas dziesmu un romanču programmu, ko dziedājām koncertzālē “Ave Sol”.
— Kāda nozīme jūsu dzīvē dziedāšanai?
— Kādreiz ir tā, ka nekur negribas iet. Galva sāp, slikti jūtos. Atnāku, padziedu, viss pāriet. Liekas, ka nekas tāds nav bijis. Dziedāšana rada pozitīvas emocijas, spēj uzlādēt, dod spēku. Ja kolektīvs labs, ja uz mēģinājumiem ej ar prieku, tad pavisam labi. Ansamblim ir panākumi gan skatēs, gan konkursos. Šķiet, 15 gadus esam labākais senioru ansamblis Latvijā. Domāju, ka pilsētai arī ir ieguvums, ka ir tāds kolektīvs, ar ko var lepoties. Prieks arī par citiem kolektīviem, kuri te veiksmīgi darbojas.
— Kādu mūziku jūs labprāt klausāties?
— Dažādu — klasisko, tautas mūziku, arī mūsdienu. Laba mūzika ir laba visos laikos. No jaunajiem dziedātājiem man patīk Diāna Akundinova un Dimašs Kudaibergens. Viņiem ir izcilas balsis. Dievinu Intaru Busuli.
— Pavasarī pārdzīvojām ārkārtas situāciju, kad pulcēšanās bija aizliegta. Tagad atkal ierobežojumi.
— Bija grūti. Ansamblī bijām noilgojušās viena pēc otras, tāpēc par tikšanos ļoti priecājāmies. Pa šiem gadiem esam kā ģimene.
Kaut vienu tērpu
tautiskā stilā
— Zinu, ka jūs šujat.
— Ar rokdarbiem — šūšanu, adīšanu, tamborēšanu — nodarbojos no agras bērnības. Esmu šīs iemaņas iesūkusi ar mātes pienu, jo arī mamma bija liela rokdarbniece. Man bija kādi seši, septiņi gadi, es šuvu lellēm kleitas, mēģināju adīt, tamborēt. Mamma ļoti labi šuva. Skatoties uz viņu, man interesēja viss, ko viņa dara. No gadiem sešpadsmit sāku sev šūt kleitas, blūzes un svārkus. Šuju joprojām. Pie jums uz interviju arī esmu atnākusi pašas šūtajā kostīmā.
— Jūs darināt tērpus arī ansambļa dalībniecēm. Kā jūs sākāt to darīt?
— Dziedātājām gribējās kaut vienu tērpu tautiskā stilā. Uzzīmēju skices un parādīju Natālijai, mazliet pakoriģējām un parādījām pārējām dalībniecēm. Viņām iepatikās, un es sāku darbu pie tērpiem. Tas bija darbietilpīgs process, visas jānomēra un visām jāizgatavo piegrieztnes. Jāpārdomā modelis, jāņem vērā gan augums, gan vecums. No mums vēl divas trīs šuj, es visu izdarīju tikai līdz pirmajai pielaikošanai, pēc tam viņas pašas tika galā.
Citas kleitas šuvusi cita šuvēja, taču solodziesmām pati sev šuvu kleitas.
— Tērpiem ir arī skaisti izšuvumi.
— Ar tiem bija tā. Kad tērpi bija uzšūti, Natālija teica, ka man vienai pārējo paveikt būs par daudz. Es uzzīmēju rakstu katras kleitai no augšas līdz apakšai, un viņas pašas izšuva. Tērpos ir apvienotas vairākas idejas. Kaut ko noskatu arī internetā.
— Dažiem tērpiem ir arī kokošņiks*.
— Izdomāju, kā taisīt, un visām izgatavoju vienādus, vien meitenes pašas izšuva. Te nav divu vienādu rakstu.
— Es laikam tādu neprastu izšūt.
— Daža no dziedātājām arī tā teica, bet, kad sāka šūt, viss ļoti labi un skaisti izdevās.
Tur noslēpumā
— Slāvu kultūrai šādi pērlīšu izšuvumi raksturīgi?
— Jā. Jau no seniem laikiem tērpi izšūti gan ar pērlēm, gan zelta diegiem.
— Jūs darināt arī aksesuārus.
— Lūk, fotogrāfija pēc koncerta Daudzevā. Redzat plecu lakatus? Tas arī ir mans darbs. Tie ir tamborēti. Lakatus tamborēju pusgadu. Neviena neko nezināja, es neko neteicu, pat Natālijai ne. Mēs Salaspilī piedalījāmies festivālā “Daugav’s abas malas”, un zāle bija ļoti vēsa. Priekšējā rindā sēdošajai sievietei bija ļoti skaists plecu lakats. Sēdēju un domāju — mēs tā nosalām, kāpēc man to nenotamborēt? Tobrīd biju bezdarbniece, laika bija diezgan un pamazām sāku. Kad biju tikusi līdz pusei, tad atklāju Natālijai. Abas to turējām noslēpumā. Katram lakatam citādāks raksts, tas neatkārtojas. Man otrreiz nav interesanti veidot to, kas jau izveidots. Man gribas kaut ko jaunu. Kad man bija dzimšanas diena, visas pie manis atnāca, un es katrai uzdāvināju lakatu. Natālija noteica — tas būs mūsu ansambļa īpašums. Mums ir dziesmas, kuras dziedam ar šiem lakatiem.
Iepriekšējiem Dziesmu svētkiem visām notamborēju cepurītes, arī tās ir atšķirīgas, divu vienādu nav.
Kā pie karalienes
— Rotas arī ir jūsu darbs?
— Es jums tūlīt parādīšu.
— Es tagad jūtos, it kā karaliene man būtu atvērusi savu dārgumu lādīti.
— Mājās vēl kādas četras kastes ar šādiem darbiem.
— Jums noteikti nav problēmu dāvanu sagādē?
— Ja es zinu, ka cilvēkam patiks un ja nēsās, uzdāvināšu ar lielāko prieku.
— Kā jūs šīs lietiņas iemācījāties izgatavot?
— Ļoti vienkārši. Apsēdos pie datora, skatījos internetā un darīju līdzi. Tomēr, kad skatos, rodas savas idejas, tādu pašu negatavoju, kaut ko citādāku. Materiālus nopērku Rīgā, šo to atrodu Aizkrauklē. Lai to visu darinātu, vajag pacietību, izturību un uzmanību. Visu laiku jāskaita, lai no abām pusēm būtu vienādi. Tas paņem daudz laika. Citreiz tā aizraujos, ka pazūd laiks. Tad atceros, ka neesmu paēdusi, brīnos, kāpēc gribas ēst. Kad paskatos pulkstenī…
Svarīgs ir atbalsts
— Ko darāt brīvajā laikā?
— Kad brīvāks, kaut ko šuju vai pāršuju, kaut ko tamborēju, kādu jaunu rotaslietu izdomāju. Ja skatos televīziju, man vajag kaut ko darīt, nevaru sēdēt, rokas klēpī salikusi.
Ir dārzs, arī tur vajag pastrādāt. Šovasar, pēc Jāņiem, dārzā uzcēlām lapeni. Tas mums ar vīru bija svarīgs notikums.
— Vīrs jūs atbalsta?
— Jā, un tas ir ļoti svarīgi. Ir dubults prieks kaut ko darīt, ja ir tuvākā cilvēka atbalsts. Varu droši doties uz mēģinājumiem, koncertiem un braucieniem.
Ja kaut ko šuju, viņš ir pirmais, kas visu novērtē.
— Vai vīram arī ir kāds vaļasprieks?
— Viņš makšķerē. Arī es viņu atbalstu. Kad sākām dzīvot kopā, visus svētkus un brīvdienas biju viena, jo vīrs devās makšķerēt. Vienmēr mājās pārnāk ar zivīm un pats arī tīra. Tā mums ir pieņemts. Es tikai gatavoju ēdienus.
— Kas jums no zivju ēdieniem vislabāk izdodas?
— Karpas parasti kūpinām. Zivs galerts man sanāk. Godīgi sakot, man ļoti nepatīk gatavot. Es to protu, un visi saka, ka garšīgi, bet tiešām nepatīk to darīt. To laiku, ko pavadu virtuvē, labāk veltītu šūšanai vai tamborēšanai.
Izskatīties labi jebkurā vecumā
— Vai skatāties raidījumus, gan arī žurnālos redzat, kur sievietes ļaujas pārvērtībām? Jums vienmēr patīk stilista veikums?
— Ne vienmēr. Citkārt pat ļoti nepatīk. Liekas, ka pirms pārvērtībām bija labāk. Nepatīk arī jauniešu stils. Ziemā pat — biezas jakas, īsas bikses, un potītes plikas, salst. Pirms kāda laika staigāja kailiem vēderiem. Vai tad nesaprot, ka saldējoties kaitē veselībai? Priecājos, ka mana mazmeita tā neģērbjas.
— Jūs ielās vērojat, kā ģērbušās sievietes? Varbūt domās gribētu viņas pārģērbt?
— Jā. Īpaši sievietes, kas vecākas par 50 gadiem. Kāpēc sevi tīšuprāt padarīt vecāku? Tas man nav pieņemami. Var taču nokrāsot matus, lietot kosmētiku un izskatīties labi. Bet nē! Uzvelk kaut kādus neformīgus svārkus, nonēsātu jaku, nošķiebtas, vecmodīgas kurpes, ar kurām šļūc, nevis iet.
Manam vīram jau 77 gadi, bet viņš joprojām ir stalts, tāds pats kā 25 gados. Es arī cenšos no viņa neatpalikt un turu muguru taisni.
— Jūs labi runājat latviski.
— Tiešām? Es domāju, ka ne pārāk. Citreiz jau kauns, bet es cenšos. Ja dzīvoju šeit, valoda jāzina. Var teikt, ka pati iemācījos. Kad mācījos skolā, tad latviešu valodas mācīšana nebija prioritāte.
— Jūsu dzimtajā Baltkrievijā pašlaik ir nemierīga situācija.
— Ir sāpīgi visu klausīties un skatīties. Ceru, ka viss nokārtosies un cilvēki dzīvos mierā. Lai visi būtu veseli un laimīgi, lai ir stabilitāte un drošība par nākamo dienu!
— Kas jūsu dzīvē ir lielākais ieguvums?
— Tas, ka man ir ģimene. Mīļi cilvēki, kas vienmēr sapratīs, atbalstīs, palīdzēs, uz kuriem vienmēr var paļauties. ◆
*Kokošņiks — krievu sievietes galvassega, ko nēsāja svētkos, izrotāta ar brokātu, pozamentu, stikla zīlītēm, pērlēm u. c., krievu tradicionālā tērpa daļa, simbols.
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Tatjana Zabolotnaja.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1950. gada 27. janvāris, Baltkrievija.
ĢIMENE:
vīrs Jānis, dēls Aleksandrs, divi mazbērni un trīs mazmazbērni.
IZGLĪTĪBA: absolvējusi Rīgas Vieglās rūpniecības tehnikumu, šūšanas izstrādājumu tehnoloģe.
VAĻASPRIEKI:
rokdarbi, dziedāšana, dārza darbi.
HOROSKOPA ZĪME: Ūdensvīrs.
