Aizkraukliete Ilze Gaidele jau vairākus gadus katru dienu mēro ceļu uz Daudzeses pagastu, kurš darba dēļ kļuvis par viņas otrajām mājām, jo bieži vien tur tiek pavadīts vairāk laikā nekā savā dzīvoklī.
Aizkraukliete Ilze Gaidele jau vairākus gadus katru dienu mēro ceļu uz Daudzeses pagastu, kurš darba dēļ kļuvis par viņas otrajām mājām, jo bieži vien tur tiek pavadīts vairāk laikā nekā savā dzīvoklī. Tur ir viņas audzēkņi — mazi un lieli, bērnudārzā, skolā un pagasta korī. Ilze saka: “Mūzika ir mans vaļasprieks, par ko saņemu arī algu.”
Pirmos nopietnākos solīšus mūzikā Ilze spēra savā dzimtajā pilsētā Pļaviņās. Viņa beigusi Pļaviņu mūzikas skolu, bet vidusskolā viņas skolotāja bija Staņislava Kalniņa. Ilze dziedāja arī Kalniņas kundzes vadītajā korī un uzskata viņu par īstu kordiriģentes paraugu.
— Ieguvusi pamatizglītību, turpināju mācīties Rīgas 1. pedagoģiskajā skolā, bet vēlāk studēju Daugavpils pedagoģiskajā universitātē. Pēc profesijas esmu mūzikas skolotāja, kaut gan, vadot sieviešu kori “Daudzeva”, esmu uzņēmusies arī diriģentes pienākumus.
Vīrieši “atkāpjas”
— Kā Daudzeses pagastā veidojās sieviešu koris?
— Tas bija pirms desmit gadiem. Sāku strādāt par mūzikas skolotāju Daudzeses pamatskolā, un toreizējā kultūras darba organizatore Elmīra Matule ierosināja pagastā dibināt kori. Organizējām pirmos mēģinājumus un sākām darboties kā jauktais koris. Mūsu pulkā bija arī seši stiprā dzimuma pārstāvji, bet vīrieši ar laiku “pazuda” un palika dāmas vien. Tāpēc tagad Daudzeses pagastā darbojas sieviešu koris “Daudzeva”. Pirmos divus gadus kori vadīju es, tad devos bērna kopšanas atvaļinājumā, un ar dāmām strādāja diriģente Kristīne Zolotorenko. Pēc pieciem gadiem atgriezos pie savām kora meitenēm.
— Daudzese nav liels pagasts, vai nav grūti šādā nelielā vietā saglabāt kori?
— Protams, lai kolektīvu varētu saukt par kori, vajadzīgs noteikts cilvēku skaits. Sākumā mums tiešām negāja viegli, taču Elmīra uzņēmās visu organizatorisko darbu. Aicināja dziedātājas uz mēģinājumiem, saturēja viņas kopā, un nu kolektīvā izveidojies stabils dziedātāju kodols. Ar šodienas prātu un apziņu diez vai otrreiz uzņemtos tādu atbildību — veidot kori. Taču pirms desmit gadiem likās, ka visu protu un varu.
Neizlaiž nevienus svētkus
— Bet pūles taču bija tā vērtas!
— Lai arī nav neviena ieraksta, kurā varētu paskatīties, kādas bijām, kad tikko sākām dziedāt, tomēr labi atceros sākotnējo līmeni. Nenoliedzami, desmit gadu laikā izaugsme ir redzama, tomēr apzinos, ka esam tāds viduvējs koris. Tikai neliela daļa dziedātāju jaunībā mācījušās mūzikas skolā. Korī lielākoties ir dāmas, kurām dziedāšana vienkārši ir sirdslieta. Arī mēģinājumi notiek tikai reizi nedēļā, kaut vajadzētu biežāk. Taču jāsaprot, ka lielākā daļa mūsu dziedātāju ir strādājošas kundzes un mūsdienās darba devējam nevar vienkārši pateikt — man jāiet dziedāt. Tad nākamajā dienā uz darbu vari vairs neiet. Vairākas dziedātājas uz mēģinājumiem brauc no Jaunjelgavas, Aizkraukles un Skrīveriem. Tāpēc mēs tiekamies svētdienās.
Tomēr esam piedalījušās visos Latvijas Dziesmu svētkos, kas šajos desmit gados notikuši, dziedājām arī Rīgas 800 gadu svinībās. Neizlaižam nevienus Aizkraukles rajona tautas mākslas svētkus. Vismaz reizi gadā cenšamies piedalīties kādā Tautas mākslas centra rīkotajā koru saietā Latvijā. Pēdējos divus gadus braucam uz koru sadziedāšanos Ērgļos, brāļu Jurjānu mājās “Meņģeļi”. Tas parasti ir ļoti skaists pasākums. Pagājušajā gadā piedalījāmies Latvijas kultūras dienās Slovākijā.
— Tas bija jūsu pirmais ārzemju koncertceļojums?
— Pirmais gan. Latvijas kultūras dienas rīkoja Rīgas skolēnu pils. Uzzinājām par iespēju piedalīties tajās un nosūtījām organizatoriem mūsu kora ierakstu. Atzina par pietiekami labām. Šogad augustā esam iecerējušas doties uz Horvātiju. Apvienosim lietderīgo ar patīkamo — būs gan koncerti, gan ekskursija.
Katrā pagastā vajag kādu kolektīvu
— Vai jūs atbalsta vietējā pašvaldība?
— Par to tiešām nevaram sūdzēties. Kultūra un pašdarbība Daudzesē nav atstāta pabērna lomā. Uzskatu, ka ikvienā pagastā vajadzētu būt kādam pašdarbības kolektīvam — ansamblim, korim, deju vai folkloras kopai. Kultūrvide ir ļoti svarīga.
Manuprāt, tas ir nozīmīgi, ka Daudzesē ir šāds kolektīvs. Liela nozīme ir arī satikšanās priekam. Daudzām sievietēm tā ir iespēja kaut reizi nedēļā izrauties no ierastā darba ritma, satikties, parunāties un no sirds izdziedāties.
Lai patīk pašiem un klausītājiem
— Nereti koru dziedātāji un diriģenti sūkstās, ka viņiem piedāvā ļoti sarežģītu repertuāru, lai varētu piedalīties valsts mēroga pasākumos. Kā tiekat ar to galā?
— Piemēram, Dziesmu svētku repertuārs tiešām ir ļoti sarežģīts. Īpaši lauku koriem, kuros dzied lielākoties cilvēki, kam ikdienā nav saistības ar mūziku. Taču esam cīnījušās un tikušas ar to galā. Arī šobrīd jau apgūstam nākamā gada Dziesmu svētku programmu. Diemžēl ar šādu repertuāru grūti korim piesaistīt dziedātājus. Protams, dziesmu izvēlei noteikti jābūt tādai, lai tās celtu kora māksliniecisko līmeni, taču programma jāveido arī tāda, lai patiktu klausītājiem un pašiem dziedātājiem. Taču mums ir sagatavota arī cita programma, kas vairāk piemērota vietējiem sarīkojumiem un patīk klausītājiem.
Jāzina, kas ir Mocarts un džezs
— Ir starpība — strādāt ar bērniem vai pieaugušajiem?
— Ar pieaugušajiem ir vieglāk, viņiem ir skaidra motivācija. Viņi zina, kāpēc grib dziedāt un nāk uz mēģinājumiem. Bērniem vajadzīga cita pieeja. Dziedāšana korī ir darbs, un tas nav viegls, bet mēs zinām, ka bērniem ne vienmēr patīk pārvarēt grūtības. Arvien jāizdomā kāda viltībiņa, lai bērnus ieinteresētu un viņiem nekļūtu garlaicīgi.
— Ko mūsdienās bērniem mūzikas stundās māca?
— Cenšos, lai, pabeidzot pamatskolu, bērni varētu orientēties plašajā klāstā, ko viņiem piedāvā mūsdienu dzīve. Runājam gan par popmūziku, gan klasisko mūziku. Bērniem ir jāzina, kas ir Mocarts, Bahs, Bēthovens un Emīls Dārziņš, tāpat arī, kas ir džezs un kur tas radies. Jābūt elementārām mūzikas teorijas zināšanām. Jo kā gan lai korī apgūst sarežģīto repertuāru, ja dziedātāji nemāk lasīt notis?
Optimiste nākotnē raugās cerīgi
— Ņemot vērā bērnu daudzveidīgās intereses, vai kora dziedāšanai Latvijā ir nākotne?
— Protams, mūsdienās bērniem ir tik daudz dažādu iespēju, un diezin vai koris ir tā aizraujošākā nodarbe. Tomēr esmu optimiste un ticu, ka kora dziedāšana nezudīs. Jau teicu, ka kora dziedāšana ir smags darbs, un tajā jāieliek ļoti daudz no sevis, lai sasniegtu skaisto un skanīgo rezultātu. Cerīgi raugos nākotnē, jo dziedošu bērnu netrūkst. Viņi grib piedalīties rajona dziesmu svētkos, doties uz lielajiem svētkiem Rīgā. Protams, jādomā par bērnu koru repertuāru. Svarīgi, lai viņiem būtu interesanti šīs dziesmas dziedāt, tās būtu saprotamas un skanīgas.
Manuprāt, daudz kas atkarīgs no valsts kultūrpolitikas. Šodien tiek “lauzti šķēpi” par koncertzāles nepieciešamību, strīdas par celtniecību un taisa no tā politiku, taču tajā pašā laikā mēs nezinām, kur nākamgad Dziesmu svētkos dziedāsim. Vai uz Mežaparka Lielās estrādes stāvēsim droši vai bailēs drebošu sirdi, domājot par tās izturību?
Stingros atceras ar labu
— Vai esat stingra skolotāja un diriģente?
— Esmu gan. Skolas korī ir vairāk nekā divdesmit dziedātāju, un disciplīna ir nepieciešama, lai bērni kaut ko dzirdētu, uztvertu, atcerētos un iemācītos. Ja mēģinājumā kāds grib papļāpāt ar kaimiņu, paspēlēties ar mobilo tālruni, kļūstu dusmīga. Taču bieži arī pasmaidu.
Tomēr no savas bērnības atceros, ka tieši stingros skolotājus skolēni vēlāk atceras ar labu vārdu. Pati neatminos vārdus virknei skolotāju, kuru stundās pa gaisu gāja rokas, kājas, somas un grāmatas. Taču matemātikas skolotājas, kura bija ļoti stingra un ielika labus pamatus mūsu zināšanām, stundās valdīja miers un kārtība. Viņu atceros vēl šodien.
Nevar būt slikts cilvēks
— Vai brīvajā laikā klausāties mūziku?
— Citādi nemaz nevar, jo dziedāšana un mūzika ir mans vaļasprieks, un man ir tā laime saņemt par to arī algu. Pati vēl dziedu Aizkraukles pagasta sieviešu vokālajā ansamblī “Spīdala”. Man patīk opermūzika, tāpēc apmeklēju kādu labu operas vai teātra izrādi.
— Strādājat ar pavisam maziem bērniņiem, pusaudžiem un pieaugušajiem. Vai audzināt sev nākamos dziedātājus?
— Daudzeses bērni pēc 9. klases beigšanas dodas projām, un reti kurš atgriežas. Jaunieši dodas studēt, aizbrauc uz ārzemēm. Maz ir jaunu cilvēku, kuri vēlas dzīvot laukos. Līdz ar to arī mūsu kora dziedātāju vidējais vecums pakāpeniski pieaug. Taču reizēm kādu izdodas “pieturēt”. Šobrīd korī dzied divas skolas meitenes un viena mana bijusī skolniece. Gandarījums ir arī tad, ja redzu savus audzēkņus kādu citu skolu vai jauniešu koros.
Taču ne vienmēr ir svarīgi katru bērnu izaudzināt par labu dziedātāju. Mūzika ir mācību priekšmets, kurš veicina bērna attīstību. Tā sniedz emocionālu un garīgu piepildījumu. Dziedāšana korī kopj cilvēka dvēseli, un nekad nedrīkst aizmirst vecu veco teicienu — dziedātājs nevar būt slikts cilvēks.
Es jūtos laimīga, kad esmu kārtīgi izdziedājusies, un manī pamostas visas labās īpašības. Domāju, ka tāpat jūtas arī daudzi bērni pēc mūzikas stundām vai dāmas pēc kora mēģinājuma. Tas gan ir ļoti individuāli, taču manā skatījumā dziedāšana bērnus dara labākus.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Ilze Gaidele.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1972. gada 18. augusts, Pļaviņas.
IZGLĪTĪBA: augstākā, mūzikas skolotāja.
NODARBOŠANĀS: Daudzeses pamatskolas un bērnudārza “Čiekuriņš” mūzikas skolotāja un sieviešu kora “Daudzeva” diriģente.
ĢIMENE: dēls Lauris, mācās Daudzeses pamatskolas 1. klasē.
VAĻASPRIEKS: mūzika un grāmatu lasīšana.
HOROSKOPA ZĪME: Lauva.
