Ar kuru elpas dvašu neprāts sirdī tiek ieelpots un dzīvei cauri nests?
Ar kuru elpas dvašu neprāts sirdī
Tiek ieelpots un dzīvei cauri nests?
Ir paēdušais vienaldzīgs, ja tirdī
Simts izsalkušos bads. Un nāvei mests
Pie kājām tiek gan kleinkājis, gan skaistais,
Gan mātes krūtij atrauts zīdainis.
Ķērc kraukļu bars, un rieta saule laistās,
Kad, ceļos nometies pie dēla, sirmgalvis
Ar karogu sedz sakropļotās miesas
Un sārtu sniegu dūrē aizver ciet.
(Top atkal brangas vārnas, nesen liesās,
Un pārēdušies suņi negrib riet.)
Dus mūsu tēvi vecotēvu saujās,
Tiem ložu svins caur sirdīm zemē grimst
Un, atceroties Ziemassvētku kaujas,
Pār cīņu vietām dziesma nenorimst.
Dzied dziesmu, lepni kājās stāvot, mazdēls
Un mazmeita, un arī mazmazdēls.
Un iedzied saulē solījumu dzīvot
Un solījumu sevi neatbrīvot
No apziņas, ka tēvu zeme svēta
Un svēts tas vārds, kas, dziļi zemē rakts,
Iz ložu brūcēm kliedz, ka dzimtā sēta
Un kapsēta, un gaišā Līgo nakts
Ir jāsargā kā maigums mātes sejā.
Ir jāsargā kā bērna trauslais miegs.
Skan atkal dziesma te, kur nāves dejā
Ar svina krusu virpuļoja sniegs
Un ļaunā priekā dzēla vīru stāvus,
Un nāves sagšu klāja kritušiem,
Bet zeme sasalusī asinsstrautus rāvus
Ieņemt nespēja. Un ložu kropļotiem
Ar seju vajadzēja asins paltī smakt
Un nespēt piecelties. Un acīm plati vaļā
Vēl dziestot skatīt, kā tos meklē rakt,
Un, ceļot augšā, atrauj miesas vaļā,
Bet sniegā paliek deguns, vaigs un acs.
Un nespēt piecelties un čukstēt: — Māmiņ, mīļā,
Vai tāpēc dzemdēji, lai nolādētu pats
Es savu sirdi, kura sāpē dziļā
Nespēj rimt? Kaut elpas vietā sniegs
Un paša asinis… Un nespēt skaļi saukt
Pēc taisnības uz mūžiem tēvu zemē,
Un pieteikt dēliem sētas nesajaukt,
Un laimi rast vien savā Tēvijā.
Dzied dziesmu mazmazdēls.
