Londona. Drēgns rudens vakars. Līst pretīgs lietus. Džentlmenis, apsedzies ar pledu, sēž pie kamīna un, sūcot brendiju, lasa avīzi. Pēkšņi pie durvīm kāds bikli klauvē.
Londona. Drēgns rudens vakars. Līst pretīgs lietus. Džentlmenis, apsedzies ar pledu, sēž pie kamīna un, sūcot brendiju, lasa avīzi. Pēkšņi pie durvīm kāds bikli klauvē. Džentlmenis atver durvis un ierauga uz sliekšņa izmirkušu, bet skaistu sievieti.
“Man ir auksti,” saka sieviete.
“Nāciet iekšā, sēdieties pie kamīna un apsedzieties ar pledu,” saka viesmīlīgais džentlmenis un ielej viešņai brendiju.
“Bet man vienalga ir auksti,” saka sieviete.
“Ko gan es vēl varu darīt jūsu labā?” prasa džentlmenis.
“Mans mirušais vīrs tādos gadījumos apsedza mani ar savu ķermeni, ser,” atsaka viešņa.
“Bet apžēlojieties,” saka džentlmenis, “kur gan es lai tagad ņemu jūsu mirušā vīra ķermeni?”
