Lauksaimnieciskās produkcijas cenas pēdējā laikā ir strauji augušas, tomēr lielākie ieguvēji no tā ir nevis paši lauksaimnieki, bet gan izejvielu ražotāji un tirgotāji. Turklāt graudu cenas starptautiskajā biržā sāk kristies — apstiprina viena no biedrības “Zemnieku saeima” līderēm Maira Dzelzkalēja.
— Pēdējā gada laikā pārtikas produktu cenas Latvijā ir būtiski pieaugušas. Vai pieļaujat, ka šis kāpums varētu turpināties visu gadu?
— Attiecībā uz pārstrādāto produkciju — nav pamata uzskatīt, ka cenas samazināsies. Tam ir vairāki iemesli. Ļoti augsta ir degvielas cena, kas veido ļoti lielu pašizmaksas daļu. Tāpat elektroenerģijas un gāzes cenas, kas arī nav zemas. Tas viss atstās negatīvu ietekmi uz cenām.
— Jāņem vērā arī lauksaimnieciskās produkcijas iepirkuma cenu kāpums?
— Iepirkuma cenas mums ir atkarīgas no pasaules tirgus. Mēs strādājam atvērtā ekonomikā. Protams, piena cenai ir lokāls raksturs, un to mums gribētos vēl lielāku — tuvāku kaimiņvalstu cenām. Latvijā joprojām ir otra zemākā piena iepirkuma cena Eiropā. Attiecībā uz graudaugiem mēs esam pilnībā piesaistīti pasaules graudu cenai.
— Kas ir tie aspekti, galvenie klupšanas akmeņi, kas vēl traucē attīstīties Latvijas lauksaimniecībai?
— Būtiskākās ražošanas izmaksu pozīcijas lauksaimniekiem veido minerālmēsli un degviela. Minerālmēslu cenas cieši korelē ar degvielas un naftas cenām pasaulē. Graudiem šodien ir ļoti augsta cena. Taču arī minerālmēsliem cena ir uzkāpusi ļoti augstu. No vienas puses, varētu šķist, ka lauksaimnieki šobrīd var dārgi pārdot savu produkciju un labi nopelnīt, veiksmīgi atpelnot ieguldīto. No otras puses, jāsaprot: lai izaudzētu graudus, diemžēl ir nepieciešams mēslojums, kura cena bieži vien ne tikai panāk, bet pat apsteidz pašu graudu cenu. Līdz ar to visā šajā pasākumā nopelna nevis lauksaimnieki, bet gan izejvielu ražotāji un tirgotāji.
Ir bažas arī par gaļas nozari. Kā jau teicu, graudu cenas šobrīd ir ļoti augstas, dārgi jāmaksā arī par proteīnu, soju un citām izejvielām. Tas viss gaļas nozarē ļoti palielina pašizmaksu un daļēji ietekmē arī piena nozari.
— Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs izteicies par nepieciešamību apsēt neapsaimniekotās platības, kas ir paredzētas lauksaimnieciskajai ražošanai. Cik reāla, jūsuprāt, ir šāda iespēja? Varbūt tas vairāk vērtējams kā politisks uzsaukums bez reāla ekonomiskā seguma?
— Parasti jau visiem politiskajiem uzsaukumiem var sekot arī darbība. Ir apsveicami, ka zemkopības ministrs 20 gadu kopš Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas beidzot pateic, ka mūsu valstī esošā zeme ir jāizmanto pārtikas ražošanai! Jāatzīst, ka pozitīva tendence šajā jomā jau arī ir redzama — apsaimniekojamās zemes platības palielinās. To var ļoti viegli konstatēt. 2004. gadā, kad notika pieteikšanās platībmaksājumiem, varēja konstatēt, ka apartās platības bija ap 440 tūkstošiem hektāru. Savukārt pagājušajā gadā šim mērķim tika pieteikti jau 625 tūkstoši hektāru. Un tas ir būtisks pieaugums. Arvien vairāk tiek sēts rapsis, graudi un arī citi laukaugi. Pozitīva tendence šajā jomā ir! Ir iespējams panākt, ka apstrādātās platības varētu paplašināties līdz pat 300 tūkstošiem hektāru, kā to ir paredzējis Dūklava kungs. Jautājums ir par to, ko tur vajadzētu audzēt? Neuzskatu, ka obligāti būtu jāaudzē kukurūza, kartupeļi un graudi. Tikpat labi runa var būt par intensīvāk izmantojamiem zālājiem, piemēram, liellopiem vai aitām, kas attiecīgajās pļavās ganītos. Te var būt runa par visdažādākajām ražošanas nozarēm.
— Tātad pirms šādas zemes platību apgūšanas pirmām kārtām ir rūpīgi jāizanalizē, ko ir vērts sēt un kas būs aktuāls arī tuvākajā nākotnē?
— Šādu darbu nekad nevar paveikt viena gada laikā. Tas ir pamazām veicams darbs. Šajā kontekstā interesanti būtu zināt, kāds ir Zemkopības ministrijas noteiktais mērķis attiecībā uz to, cik lielā mērā kas būtu sasniedzams šajā jomā. Tāpat būtu nepieciešams kāds zinātnisks pētījums, lai saprastu, ar kāda veida lauksaimniecību kurā Latvijas vietā ir vērts nodarboties. Ir jāsaprot, kur ko var, bet kur — nevar sēt.
— Zemnieki bija apņēmības pilni pieprasīt finanšu ministra Andra Vilka (“Vienotība“) demisiju. Kāda īsti ir problēmas būtība?
— Problēmas būtība bija paziņojums, ka tiks samazināts bezakcīzes degvielas apjoms lauksaimniekiem vai arī noteikts akcīzes nodoklis 4,7 santīmu apmērā tai dīzeļdegvielai, ko izmanto zemnieki.
— Zemkopības ministrija izteikusi priekšlikumu piemērot akcīzes nodokli dīzeļdegvielai 80 litru apmērā katram hektāram. Cik lielā mērā jūs tas apmierina?
— Šis variants mūs neapmierina. Pēc tikšanās ar Finanšu ministrijas pārstāvjiem mēs esam izstrādājuši daļēju kompromisa variantu, paredzot, ka tās degvielas apjoms, par kuru tiek piemērotas atlaides, ir 85 līdz 100 litru hektāram. Ļoti ceram, ka valdība akceptēs šo variantu.
— Kādas būtu sekas, ja tiktu nolemts, ka zemniekiem jāmaksā degvielas akcīze par tādu apjomu, kas jūs neapmierina?
— Palielinātos pašizmaksa dažai lauksaimniecības produkcijai. Ir nozares, kurās jau tagad ir nepieciešams vairāk nekā 100 litru degvielas hektāram, lai saražotu produkciju. Piemēram, piena ražošana, dārzeņkopība, kartupeļu audzēšana utt. Šajās nozarēs degvielas patēriņš jau tagad ir ievērojami lielāks. Liekot attiecīgajās jomās strādājošajiem lauksaimniekiem par degvielu maksāt vēl vairāk, pašizmaksa nenovēršami palielināsies — tas jāņem vērā.
— Vai jums ir informācija par to, kā šis dīzeļdegvielas akcīzes jautājums tiek risināts citur Eiropā, piemēram, kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā?
— Igaunijā vispār nav nekāda limita degvielai, ko ražošanas vajadzībām var izmantot lauksaimnieki, nemaksājot akcīzes nodokli. Katra lauksaimniecības nozare izmanto šādu dīzeļdegvielu tik daudz, cik tai ir nepieciešams. Šāds variants būtu optimālākais arī Latvijas zemniekiem, taču mūsu valdība pašreizējā finanšu situācijā nav gatava ieviest marķēto degvielu bez izmantošanas limita. Ja šāda sistēma būtu ieviesta arī Latvijā, kartupeļu audzētāji vienam hektāram izmantotu, iespējams, 250 litru šādas marķētās degvielas, bet lopkopībā šis patēriņš nepārsniegtu 70 litru. Respektīvi, katrs tērētu tik daudz, cik ir nepieciešams. Tomēr tādā gadījumā ļoti grūti būtu prognozēt, kā tas ietekmētu valsts budžetu. Tāpēc pašreiz šādam variantam Latvijas valdība nepiekrīt.
Lietuvā situācija ir citāda. Šajā kaimiņvalstī ir bezakcīzes dīzeļdegvielas limiti, taču tie ir noteikti atbilstoši katrai nozarei. Par šādu sistēmu lietuvieši vienošanos ar Eiropas Savienību bija panākuši jau iestāšanās brīdī. Piemēram, pļavu jeb zālāju uzturēšanai bezakcīzes degviela ir atvēlēta tikai 45 litru apmērā hektāram, piena lopkopībā — 120 litru, dārzeņkopībā — 200 vai 250 litru hektāram.
— Pēdējā laikā pieprasījums pēc lauksaimniecības produkcijas ir visai augsts. Vai tas nekompensē izmaksu pieaugumu?
— Salīdzinot lauksaimnieciskās produkcijas izmaksas, ražojot to, izmantojot degvielu bez akcīzes vai ar akcīzi, pēdējā gadījumā cena vienalga iznāk lielāka.
Protams, līdz šim graudu un piena cenas ir bijušas salīdzinoši augstas. Tajā pašā laikā graudu un rapša cenas nākotnes darījumos pēdējās divas nedēļas sarūk — šajā jomā ir vērojams diezgan liels samazinājums.
— Var teikt, ka zemnieku peļņas laiks ir beidzies?
— Šobrīd tā ir. Graudi un rapsis tiek tirgoti starptautiskajā biržā, slēdzot nākotnes darījumus. Un pēdējās divas nedēļas biržā ir vērojamas izmaiņas, kas nav mums labvēlīgas. Tiesa, nevar prognozēt, kā situāciju ar cenām ietekmēs pašreizējie notikumi Japānā, kas ir piedzīvojusi gan spēcīgu zemestrīci, gan arī cunami un pat būtisku radioaktivitātes līmeņa palielināšanos, kā arī vienā otrā citā valstī. Varbūt atkal būs pozitīva tendence, bet šobrīd tā ir negatīva.
— Dažādas negācijas pasaulē ir jums par labu?
— Protams! Tā ir! Pieprasījums pēc pārtikas visā pasaulē pieaug — primāri iedzīvotāju skaita pieauguma, ne negāciju dēļ. Tomēr jāteic gan, ka mēs vēl nezinām, kāda raža šogad ir gaidāma mums pašiem. Kaut kāda skaidrība būs, kad nokusīs sniegs, bet pēc tam — pļaujas laikā rudenī.
