Seciete Jana Vitkovska, kura šogad mācās Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolas 12. klasē, dzejoļus raksta kopš pusaudzes gadiem.
Seciete Jana Vitkovska, kura šogad mācās Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolas 12. klasē, dzejoļus raksta kopš pusaudzes gadiem. Sākusi to darīt, jo gribējies domas un izjūtas “izlikt uz papīra”. Dzejoļi top brīžos, kad ir iedvesma un atbilstošs noskaņojums. Jana raksta galvenokārt par dabu, mīlestību, jūtu asociācijām, kas radušās no pašas un citu pieredzes. Dzejolim viņas uztverē jāskan kā dziesmai — liegai, plūstošai un melodiskai. Dažu gadu laikā uzrakstīts vairāk nekā 80 dzejoļu. Dzejas dienu noskaņā piedāvājam lasītājiem dažus no tiem.
***
Kailums –
Cilvēces tautastērps.
Naivs un neaptraipīts.
Kā neredzēts saullēkts,
Kā nedzirdēts stāsts,
Kā neizjusts pieskāriens.
Kailums un cilvēks –
Svētums maigs!
Kā neizgaršots skūpsts,
Kā nepieredzēts sapnis,
Kā neizteikts vārds.
Kailums –
Cēls un nesaprasts.
***
Es vēlētos būt uguns,
Kas silda tavas rokas.
Es vēlētos būt ūdens,
Kurā tu savas slāpes veldzē.
Es vēlētos būt gaiss,
Kuru tu ieelpo.
Es vēlētos būt zeme,
Pa kuru tu ej.
Es vēlētos būt tas,
Bez kā tu nevari dzīvot!
***
Es nokrītu, lai pieceltos,
Es raudu, lai smietos,
Es strīdos, lai piedotu,
Es iemīlos, lai apmulstu.
Es piekliegtu visu pasauli,
Lai tikai tu mani sadzirdētu.
Es samīļotu visu pasauli,
Lai tikai tu mani sajustu.
Bet es nevaru visu nopirkt,
Lai tu būtu tikai mans.
Atļauj man tevi mīlēt
Pat tad, ja tu mīli citu.
Tu jautā man, ko es mīlu,
Es saku – dzīvi.
Tu aizej un neuzzini,
Ka mana dzīve esi vienīgi tu.
***
Tās nesaprot, ka tev sāp.
Tās nezina, kas ir cilvēks,
Kā dzīvot, ciest un piedot.
Bez acīm,
Bez jūtām
Taustās tumsā ēnas –
Dvēseles atņēmējas.
Tās kā bezspēks
atņem man mirkļus.
Jūtas manī
Kā tukšā istabā,
Tumšā un pamestā,
Maldās un meklē,
Kur dvēsele mana.
Nedz krāsas tām,
Nedz dzīvīguma.
Sirds tevi sauc
Vai nedzirdi?
Es saucu.
Vai nejūti?
Es sekoju.
Vai neredzi?
Es nāku.
Sirds mana
sauc,
Prātu man
jauc.
Nāku tev pretī es
Divi vien mēs.
Tu un es.
Vai nedzirdi?
Es saucu…
