Septembris un dzeja ir nešķirami jēdzieni. Šoreiz gan dzejai veltīts sarīkojums Pļaviņās notika netradicionāli — Pļaviņu Romas katoļu baznīcā, kur dzejas stundu Dieva godam un tēvzemes skaistumam vadīja Olga Dundure un priesteris Ingars Stepkāns.
Vai arī baznīca saprot Imantu Ziedoni? Šādu retorisku jautājumu reiz kāda kundze uzdevusi priesterim Ingaram Stepkānam. Priesteris atbild ar smaidu, ka citādi nevar būt, jo dzeja uzrunā visus. Turklāt daudzi dzejoļi bez garīgā skatījuma būtu pat grūti saprotami — tik cieši viss ir saistīts. Gan priesteris, gan dzejnieks runā par vienām un tām pašām lietām, tikai dažkārt atšķirīgā veidā. Kaut arī nereti šī šķirtne ir niecīga. Galvenais, lai īstie vārdi īstajā brīdī “iekrīt” prātā un sirdī. Ingars Stepkāns atgādina, kā Imants Ziedonis nosaucis vientulību — vienīgi kā mīlestības trūkumu asinīs, jo cilvēks, kurš mīl, nekad nevar būt vientuļš. Trāpīgāk vairs nevar pateikt! Un tad nešķiet svarīgi, vai esi to lasījis grāmatā vai dzirdējis baznīcā.
Priesteris atzīst, ka dzeja viņam ir ļoti tuva. Tas gan sācies diezgan nejauši — ar vienu “dzirkstelīti”, ko sauc par Mirdzu Ķempi.
— Kad mācījos Aizkraukles arodvidusskolā, literatūras stundā vajadzēja iemācīties Mirdzas Ķempes dzejoli. Es nebiju diezko čakls skolēns, bet to izdarīju, un mani dzejolis kaut kā uzrunāja. Kopš tā laika es vienmēr šo dzejoli cenšos atcerēties un dzejai pievēršu īpašu uzmanību, — stāsta Ingars Stepkāns.
To šajā dzejas stundā varēja just. Turklāt dzejnieku darbi dievnama akustikā patiesi skanēja īpaši. To klausīties bija ieradies pat kāds kaķis…
