Dzejnieka sirdspuksti

1994. gada 13. martā aizsaulē aizgāja mūsu novadnieks, dzejnieks un prozaiķis Arvīds Osītis. Viņu atminoties, piedāvājam Viļņa Vietnieka publikāciju “Dzejnieka sirdspuk­sti” par dzejnieka dzīvi un literāro darbību, par viņa dzejas un prozas mantojumu.

Šis būs stāsts par mūsdienās mazpazīstamu Sēlijā dzimušu un daudzus gadus Sēļzemē dzīvojošu dzejnieku un prozaiķi Arvīdu Osīti.
Vai mūsdienās
atceras?
Varbūt grēkoju, nosaukdams Arvīdu Osīti par mūsdienās maz zināmu literātu?
Grūti spriest, cik daudzi ļaudis Latvijā, īpaši Sēlijā, literāta vārdu un viņa sarakstīto dzeju, īsprozu atceras. Domāju, ka jaunieši par dzejnieku praktiski nezina neko. Ceru, ka Sēlijas skolās latviešu valodas un literatūras skolotājiem viņa vārds ir zināms. Arī vecākās paaudzes zalvieši atceras kalēja Žaņa Osīša ģimeni, ir redzējuši kalējdēlu Arvīdu. Trīsdesmit gadu literāts dzīvoja Jaunjelgavā. Arī te viņa vārdu piemin labā nozīmē. Pēdējos dzīves gadus Arvīds Osītis Tukuma rajona Smārdē mājoja sava dēla Aivara paspārnē.
Pirms gadsimta ceturkšņa un arī agrāk A. Osīša īsprozas darbus varēja samērā bieži lasīt Aizkraukles, Jēkabpils un Saldus rajona laikrakstos. Kā rakstīja pats literāts, par šīm publikācijām viņš pateicību parādā trim sēļu rakstniekiem — Valdemāram Ancītim, Imantam Auziņam un Lūcijai Ķuzānei.
Dažus gadus pirms aiziešanas mūžībā A. Osītis publicējās arī Tukuma rajona laikraksta literatūras un mākslas lappusē.
Paldies Ķuzānei!
Man jāsaka paldies rakstniecei Lūcijai Ķuzānei. Viņa manam pētījumam par A. Osīti aizdeva dažas dzejnieka vēstules, 26 dzejoļus un 15 īsprozas tēlojumus, nelielus stāstus, grāmatu “Sibīrijas posta gadi”. Dzejoļus un prozas darbus viņai sūtījis pats Arvīds Osītis.
Nāk prātā, ka dzejnieks Imants Auziņš sarunās ar mani vērtēja sava novadnieka Arvīda Osīša literāros darbus, īpašu vērību pievēršot dzejai. Gan I. Auziņš, gan A. Osītis dzimuši Zalves pagastā.
Arī bez starpniekiem es diezgan daudz zinu par Osīšu ģimenes dzīves apstākļiem, jo dzejnieka Arvīda Osīša māte bija mana vectēva Pētera Vietnieka jaunākā māsa.
Tajā pavasarī dzima bērni
Par savu ienākšanu šajā pasaulē dzejnieks tēlaini raksta dzīvesstāstā, kas publicēts 1991. gadā “Liesmas” apgādā izdotajā divdesmit mazgrāmatu kopojumā “Mūža acis”.
A. Osītis raksta: “Esmu dzimis pie divu pagastu — Saukas un Zalves — robežām, zalviešu puses Jaunrukmaņu istabelē. Kad manam vectēvam (tēva tēvam — V. V.) par mazdēla piedzimšanu kāds paprasīja, izslavētais pagasta zirgu rūniķis (cenzēts vārds — V. V.) atbildēja pareizi, tikai datumu neatcerējās. Teica, ka tas tamā pavasarī pēc ķeizara Niklāva (Nikolaja II — V. V.) ciemošanās Rīgā, tā ap kartupeļu dēstāmo laiku noticis. To pavasari trakoti dzimuši bērni, vai uz karu, vai?
Datumu — 1910. gada 18. maiju — un abus vārdus — Jāni un Arvīdu — man Latvijas pasē ierakstīja pie iesvētīšanas.”
Jaunsudrabiņa
radinieks
Izdevumā “Latviešu rakstniecība biogrāfijās” (Zinātne, 2003) par Arvīdu Osīti norādīts, ka viņš ir rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa radinieks.
Pats dzejnieks tēlojumā “Saukasgals”, kas publicēts 2006. gadā Saukas pagasta izdotajā grāmatā “Mūsu stāsti”, apraksta savu plašo radu saimi no mātes puses, kas radusies dzejnieka vectēva Jorģa Vietnieka un vecāsmātes Annes Vietnieks laulībā. A. Osītis, atsaucoties uz radinieku stāstīto, apstiprinājis savu radniecību ar rakstnieku un gleznotāju Jāni Jaunsudrabiņu.
Ar simtprocentīgu ticamību varu apgalvot, ka Arvīda Osīša māte Minna bija Jāņa Jaunsudrabiņa otrās pakāpes māsīca (arī mans vectēvs Pēteris Vietnieks bija Jāņa Jaunsudrabiņa brālēns).
Savu radniecību ar Vietnieku dzimtai piederīgajiem uzsvēris pats Jānis Jaunsudrabiņš autobiogrāfiskajā aprakstā “Mana dzīve”, kā arī aprakstā “Mani radu raksti” (žurnāls “Atpūta”, 1927. g., Nr. 383).
Pirms gadiem desmit, pētot savas dzimtas koku, es atradu Jaunsudrabiņa radniecības atzaru un konstatēju, ka mana vecvectēva Jorģa Vietnieka sieva Anne bija Jāņa Jaunsudrabiņa tēva mātes jaunākā māsa. Jaunsudrabiņa tēva māte, skumstot par dēla pāragro nāvi, mūžu nodzīvoja un nomira “Meža Jurānos”. Arvīds Osītis šīs mājas dēvējis vienkārši par “Jurāniem” vai Lielajām mājām.
Visu mūžu nodzīvo
Zalvē
Atļaušos pastāstīt svarīgāko par Arvīda Osīša vecākiem, brāļiem un māsām. Minna Osīte (dzimusi Vietnieks) piedzima 1889. gada 19. jūnijā, nomira 1970. gada 19. februārī. Saukta par Zalves kalējieni, viņa visu mūžu nodzīvoja Zalves kalējmājā pie Zalvītes upes centrālā tilta, blakus Zalvītes lielajam atvaram. Kopa māju un audzināja bērnus — dēlus Arvīdu, Ēriku, Rihardu un meitu Vilmu. Jaunākā meita Valija nomira 1928. gadā uzreiz pēc piedzimšanas.
Dzejnieka A. Osīša māte palikusi manā atmiņā ar savdabīgo latviešu valodas izloksni. Visu mūžu viņa runāja augšzemnieku dialekta sēliskajā Saukas pagasta izloksnē. Šo izloksni bija apguvis arī Arvīds Osītis. Viņš vairākus dzejoļus un stāstus sarakstīja sēliskajā sauciešu izloksnē. Kā spilgtu piemēru var nosaukt dzejoli “Blaumanis”. Tas ir dzejnieka mātes stāsts pēc atgriešanās no ciemu dienām Rīgā, kur dzīvoja Minnas Osītes māsa Matilde Rozenšteina. Dzejolis ir īss. Lūk, tā pilns teksts:
   “Reigā,
   aiz Bastejkolna upeites,
   bolūžu apķēzeits,
   akmiņa krāslā
   ousainais Blaumanc sēž,
   da i klēpī
   vēl gromatu tura…  
   garom skrīn
   visodi Jāņuki, Petri un Šuras
   un naz kodā
   čaukstūšā volūdā
   viņam sviecīnus souta…
   Visi jou nav čaumaņi,
   godās, ka koads
   pasoka latviski:
— Svaiks, meiļais Blaumani!”
Drosmīgs cilvēks
Dzejnieka tēvs Žanis Osītis piedzima 1889. gada 16. augustā Zalvē, mācījās Lielzalves pagastskolā, vēlāk apguva kalēja amatu. A. Osītis tēlojumā “Saukasgals” stāsta, ka kalēja amatu tēvs mācījies pie sava radinieka “Gailānu” saimnieka Nei­maņa, kuram netrūcis reiz prasmes darināt Šuvalova pils dzelzs vārtus. Starp citu, vieni Neimaņa darināti vārti vēl šodien redzami pie 2009. gadā slēgtās Zalves pamatskolas ēkas pievedceļa.
Arvīda Osīša tēvs bija drosmīgs cilvēks visa mūža garumā. Būdams tikai 17 gadu vecs, viņš 1906. gada februārī Zalves kapsētā dziļi sasalušajā zemē izcirta kapu soda ekspedīcijas dragūnu nogalinātajam Lielzalves pagastskolas skolotājam un dzejniekam Jūlijam Dievkociņam. Šo gadījumu piemin rakstniece Lūcija Ķuzāne biogrāfiskajā garstāstā “Jūlijs Dievkociņš”.
Atvadvārdus kapsētā Jūlijam Dievkociņam teica Zalvītes skolas skolotājs Kārlis Melbārdis.
Vēlāk, ap 1923. gadu, skolotājs K. Melbārdis Zalves sešklasīgajā pamatskolā mācīja Arvīdam Osītim dziedāt dziesmu par ziedoni ar Jūlija Dievkociņa vārdiem. Vēl vēlāk K. Melbārdis kļuva par Zalves sešklasīgās pamatskolas pārzini, bet viņa meita Ņina tēloja Anitas lomu pirmajā latviešu mākslas filmā “Zvejnieka dēls”.
Jūlijs Dievkociņš acīmredzot bija “iesēdies” Arvīda Osīša sirdī tik dziļi, ka dzejnieks viņam veltījis vairākus dzejoļus (“Pie Jūlija Dievkociņa kapa”, “Nemirstība” un citus).
Dzejnieka tēvs Žanis Osītis paspēja pakarot arī Pirmajā pasaules karā Ostrovas kājnieku pulka saimniecības rotā kā kalējs. Saimniecības rotas vīri kaujās nepiedalījās.
Arvīds kopā ar māti ieradās tēva dienesta vietā, kur netālu no Vitebskas ilgāku laiku dzīvoja. Šo dzīves periodu A. Osītis atspoguļojis krājumos “Puišāki” un “Pelavmaize”. Taču krājumu izdošanu dzejnieks nesagaidīja, tie palika manuskriptā.
Pēc Pirmā pasaules kara jukām Arvīds kopā ar vecākiem un māsu Vilmu atgriezās Sēlijā. 1920. — 1922. gada zemes reformas laikā Žanis Osītis īpašumā ieguva divus hektārus amatnieka zemes blakus Zalvītes upei pašā Zalves centrā. Šeit viņš lielceļa malā uzcēla mājiņu un smēdi un ar kalēja darbu sāka pelnīt dienišķo maizi. Līdz pat nāvei 1957. gadā Žanis Osītis bija zalviešu iecienīts kalējs.
Nebaidās riskēt
Dzejnieka tēva drosmīgais raksturs atklājās arī Otrā pasaules kara laikā. Pašā Zalves centrā zem savas mājas grīdas kalējs uzbūvēja paslēptuvi, kurā no iesaukšanas vācu darba dienestā slēpa savu jaunāko dēlu Rihardu Miervaldi (1926—1943). Paslēptuvē dēls saslima ar nezināmu slimību (it kā akūtu leikozi) un ātri nomira.
Vēl riskantāk dzejnieka tēvs rīkojās 1944. gadā. Viņš naktīs savā smēdē laboja Oškalna partizāniem bojātos ieročus. Kalējs Žanis Osītis neapšaubāmi zināja, ka pieķeršanas gadījumā vācieši viņu nošautu uz vietas.
Savam tēvam veltītajā dzejolī “Ieroču meistars” Arvīds Osītis rak­stīja:
   “Tālu tas posts,
   kad viņam naktīs
   bija jāaizklāj smēdes logi,
   lai varētu Oškalna puišiem,
   ne jau bez riska,
   labot no gaisa mestos
   automātus un diskus…”
   Tādā veidā daudzus gadus pēc Otrā pasaules kara beigām un jau pēc tēva nāves A. Osītis apstiprināja pagastā klīstošās runas, ka viņa tēvs palīdzējis Oškalna partizāniem. Šķiet, paradoksāli, ka dzejnieka tēvs labo ieročus Oškalna vīriem, bet Arvīds Osītis latviešu leģiona 15. divīzijā karo Volhovas purvos. Negāja jau Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs Arvīds Osītis brīvprātīgi karot vācu pusē, viņu mobilizēja ar varu, piedraudot ar lauka karatiesu par izvairīšanos no iesaukšanas leģionā.
(Turpmāk vēl.)
  
   Brāli iesauc karā
   Tajā pašā laikā Arvīda Osīša brālis Ēriks (1922—1993) aizbēga no Rīgas jūrskolas un mobilizācijas vācu karaflotē. Līdz 1944. gada augustam Ēriks slēpās mana vectēva mājās “Plostiņos”. 1944. gada septembrī Ēriku iesauca sarkanarmijā un pēc nedēļu ilgām apmācībām nosūtīja uz fronti pie Baldones, kur otrajā dienā viņu smagi ievainoja vācu mīnmetēja lādiņa šķembas. 
   Ērika Osīša stāstu par īso karošanu sarkanarmijā, ievainošanu un ārstēšanos Jaroslavļas kara hospitālī var izlasīt A. Osīša grāmatas “Sibīrijas posta gadi” nobeiguma nodaļā “Atgriešanās”.
   Pēc ārstēšanās Ēriks Osītis ilgus gadus strādāja par zīmēšanas, angļu valodas un fizkultūras skolotāju Zalves pamatskolā, par Zalves ciema un Oškalna klubu vadītāju, kā arī par meistaru Neretas mežniecībā.
    1993. gada augustā Ēriks Osītis apgūlās Zalves kapos blakus saviem vecākiem, māsai Vilmai un brālim Rihardam.
  
   Apraksta māsas kāzas
   Dzejnieka māsa Vilma (1918—1971) bija Zalvē iecienīta šuvēja un audēja. Pēc kara viņa izgāja par sievu pie Viļa Mājnieka Saukas pagasta “Namniekos”. Arī jaunajā dzīvesvietā Vilma Mājniece turpināja šūt un aust, iemācījās ādas apstrādi. Vilma izpelnījās Tautas daiļamata meistares goda nosaukumu. Vilma Mājniece mira 53 gadu vecumā, apbedīta Zalves kapsētā.
   Tēlojumā “Pokļevinskis. Bailēm lielas acis” A. Osītis aprakstījis savas māsas kāzu norisi Saukas pagasta “Namniekos”. Notikumu fabula gandrīz anekdotiska. Jaunā pāra kāzu svinībās ierodas nelūgti ciemiņi — pagasta vecākais ar apsargu, tā saucamo “istrebiteļu”. Abi krietni iereibuši, bet iedzert un ieēst par velti liela gribēšana. Nelūgtos viesus nosēdina pie kāzu viesību galda. Apsargs savu automātu izlādē un novieto istabas stūrī sev aiz muguras. Kāda kaimiņu meitene ir dusmīga uz jaunās varas dižbiedriem, tāpēc nolemj viņus aizbaidīt no kāzām. Viņa skaļi paziņo, ka jauno vīru Vili apsveikt nākot nacionālais partizāns Pokļevinskis ar saviem puišiem. Reakcija zibenīga — nelūgtie pagasta dižbiedri no kāzu galda aizbēg, bet Pokļevinskis tā arī līdz rītam neparādās. Kaimiņu meitenes joks izdevies.
  
   Uzvalks par vēžu naudu
   Esmu izdarījis pamatīgas atkāpes no stāsta par dzejnieku Arvīdu Osīti. Taču atkāpes, manuprāt, izgaismo dzejnieka dzīves un jaunrades ceļu labāk un plašāk nekā sauss literārā mantojuma analizējums.
   Stāstot par savu skološanos Zalves sešklasīgajā pamatskolā, dzejnieks ir ļoti skops. Savā dzīves aprakstā viņš ierakstījis vienu teikumu: “Pabeidzu Zalves sešklasīgo pamatskolu.”
   Lasu A. Osīša tēlojumu “Vēžu briesmas”. Te dzejnieks raksta: “Maijā man palika pilni sešpadsmit. Atzīmēt aiziešanu no bērnības man vajadzēja, un jauniešus tādā vecumā parasti iesvētīja. Man nebija jauna ancuka. Jaunajam uzvalkam māte bija tikai nedaudz iekrājusi, tak pie mūsu rocības mana iesvētīšana šovasar bija jāatliek.”
   Tēlojumā A.Osītis apraksta, kā viņš nopelnījis iesvētāmo uzvalku. Ķēris vēžus Zalvītes upē un tos nosūtījis uz Rīgu kādai firmai. Saņēmis pirmo naudas pārvedumu — 70 latu. Māte Jelgaviņā nopirkusi ancuka drēbi, vecais Zalves drēbnieks Ernests Dambrāns (Minnas Blūmas brālēns — V. V.) uzvalku ātri pašuvis. Tovasar vācu mācītājs Kiršteins viņu Zalves baznīcā iesvētījis.
   Savā dzīves aprakstā A. Osītis stāsta: “Kad gadu pēc iesvētīšanas es mūsu tētukam kalējam ieminējos par dzīvošanu Rīgā, negribēja laist. Tikai redzēdams, ka no manis tiešām dzelžu dauzītājs neiznāks, piekrita.”
   No tā var secināt, ka Zalves pamatskolā mācības A. Osītis pabeidzis 17 gadu vecumā.
   Vēl dzīvojot Zalvē, A. Osītis sācis sacerēt rakstus par notikumiem plašā apkārtnē un sūtījis tos apriņķa laikrakstam “Jēkabpils Vēstnesis”. Tapuši pirmie dzejoļi, kurus arī sūtījis vietējam laikrakstam. Kā par brīnumu, vienu jaunā dzejdara dzejoli “Jēkabpils Vēstnesis” publicējis.
   No A. Osīša vēstules L. Ķuzānei secināms, ka viņa pirmais dzejolis nodrukāts, kad autoram bija 18 gadu, t. i., 1928. gadā.
  
   Rīga “ar pīrāgiem” nesagaida
   Drīz vien dzīves ceļš Arvīdu Osīti aizveda uz Rīgu, kas “ar pīrāgiem” jauno censoni negaidīja. Vajadzēja smagi strādāt dažādu firmu preču noliktavās, vakaros mācīties Rīgas pilsētas vakara komercskolā. Šajā laikā Arvīds aktīvāk pievērsās arī dzejošanai. Tad tika iesaukts obligātajā karadienestā neatkarīgās Latvijas armijā.
   Dzīves aprakstā A. Osītis norāda, ka līdz karadienesta laikam viņš darba jaunatnes žurnālā paguvis nopublicēt tikai pāris dzejoļu. Tad viņš iestājies arī sociāldemokrātu partijā.
   Sociāldemokrātu idejas Arvīds Osītis bija iepazinis jau Zalvē, jo līdz 1934. gada 15. maija apvērsumam liela Zalves pagasta iedzīvotāju daļa bija izteikti sociāldemokrātiska.
   Pacēlums darba dzīvē, mācībās un literārajā darbībā A. Osītim sākās pēc karadienesta beigām. Savā dzīves aprakstā viņš norāda: “Zaļā iela dzejoļu publikācijām man sākās ar 1931. gadu, kad sāku strādāt sociāldemokrātu spiestuvē un klausīties lekcijas Rīgas Tautas augstskolas literatūras studijā. Līdz Otrā pasaules kara sākumam biju nopublicējis jau kādus četrdesmit dzejoļus un dažus stāstus.”
  
   Iepazīstas ar literātiem
   Sociāldemokrātu spiestuvi darbdienās apmeklēja daudzi dzejnieki un rakstnieki. Te jaunais spiestuves strādnieks un iesācējs dzejnieks iepazinās ar Aleksandru Čaku, Jāni Grotu, Ati Freinātu, Anatolu Imermani, Austru Skujiņu un daudziem citiem literātiem. Spiestuvē iegriezās arī “Jaunās Dienas Lapas” redaktors Pāvils Rozītis, greznojies, kā parasti, sarkanas krāsas kaklasaitē. Vakaros Rīgas Tautas augstskolas literatūras studijā Akas ielā Rozītis lasīja lekcijas par dzejas un prozas kompozīciju, dzejas pantmēriem, vadīja praktiskās nodarbības, analizēja jauno literātu darbus.
   Ar literatūras studijas klausītājiem Ignatu Muižnieku un E. Virzas znotu Jāni Žīguru A. Osītis sadraudzējās. Lekcijas apmeklēja arī kokgriezēji Rūdolfs Makulēns un skrīverietis Andrejs Spriņģis. Visi četri literārās studijas klausītāji kļuva A. Osītim draugi uz mūžu.
  
   Mobilizē legionā
   Otrā pasaules kara sākums krietni paputināja A. Osīša dzīvi. Taču notika arī priecīgas lietas. Jaunais dzejnieks iepazinās ar malēnieti Emmu Muzikanti, izveidoja ģimeni. 1942. gada 26. aprīlī piedzima dēls Aivars. Ģimene turpināja dzīvot Rīgā.
   1943. gada otrā pusē vācu okupācijas varasiestādes Arvīdu Osīti ar varu mobilizēja leģionā un nosūtīja uz fronti.
   1944. gada rudenī kaujā pie Baldones leģiona vienību, kurā dienēja A. Osītis, ienaidnieks izklīdināja. A. Osītim laimējās uz brīdi tikt savā Rīgas dzīvoklī, pārģērbties privātdrēbēs. Taču pēc sarkanarmijas ienākšanas Rīgā viņu kā bijušo leģionāru arestēja, nosūtīja uz filtrācijas nometnēm Inskā un Anžerkā tālajā Sibīrijā. Pārsvarā A. Osītis strādāja ogļu šahtās, izdzīvoja un pēc trim gadiem atgriezās Rīgā, kur viņa dzīvokli jau bija aizņēmis kāds padomju virsnieks.
  
   Mūža nogale aizrit Tukuma pusē
   Ģimene aizbrauca uz Arvīda dzimto Zalves pagastu. A. Osītis sāka strādāt par Zalves tautas nama vadītāju, taču ne uz ilgu laiku. Varas pārstāvjiem kļuva zināms, ka viņš bijis leģionā, darbu nācās zaudēt.
   Ģimene pārcēlās uz Daudzesi, kur Arvīds Osītis strādāja meža darbus. Vēlāk ģimene dzīvoja Jaunjelgavā, bet ģimenes galva desmit gadu cēla Pļaviņu spēkstaciju. Saņemot vecuma pensiju, A. Osītis turpināja strādāt par kādas rūpnīcas filiāles sargu.
   Mūža nogali A. Osītis kopā ar sievu Emmu pavadīja Tukuma rajona Smārdē dēla Aivara aprūpē.
   Dzejnieks Osītis nomira 1994. gada 13. martā. Nu viņš atdusas Smārdes kapsētā.
   Pēc atgriešanās no Sibīrijas filtrācijas nometnēm, strādājot dažādus darbus, A. Osītis atsāka literāro darbību. Viņš rakstīja dzeju, īsprozu — tēlojumus un stāstus, garākus atmiņu tēlojumus.
   Savā dzīvesstāstā dzejnieks uzsvēra, ka pēckara laikā viņa publikāciju skaits tuvojas pussimtam. Tiesa gan, tās lasāmas pārsvarā reģionālajā presē.
  
   Pēc Atmodas izdod grāmatas
   1991. gadā Tukuma apgādā “Atauga” nāca klajā Arvīda Osīša sarakstītās leģionāra atmiņas atsevišķā grāmatā “Sibīrijas posta gadi”. Grāmatā aprakstīta paša autora un citu bijušo leģionāru dzīve Inskas un Anžerkas lēģeros.
   1991. gadā Rīgā “Liesmas” apgādā dienasgaismu ieraudzīja īpatnēja grāmata “Mūža acis”, kas izveidota no 20 mazgrāmatām. Vienā no mazgrāmatām “Savā pusē. Redzējumi” apkopoti 36 Arvīda Osīša sarakstītie dzejoļi. Tie tapuši gan laikā līdz Otrajam pasaules karam, gan pēckara gados. Izdevumu “Mūža acis” izveidojis A. Osīša novadnieks dzejnieks Imants Auziņš.
  
   Dzeja Austras Skujiņas piemiņai
   Arvīda Osīša dzejoļiem atradusies vieta arī 2006. gada Saukas pagasta padomes izdotajā grāmatā “Mūsu stāsti. Dzeja”. Šajā izdevumā publicēti deviņi A. Osīša dzejoļi, kuri tapuši tikai pēc kara.
   Divi A. Osīša Austras Skujiņas piemiņai veltītie dzejoļi — “Runā Ansis Štoks” un “Ciemos pie Austras Skujiņas” — kā arī divi atmiņu tēlojumi — “Nepabeigta šaha partija” un “Austra” — ievietoti 1997. gadā izdotajā grāmatā Austras Skujiņas piemiņai.
   Skaidri zināms, ka daži Arvīda Osīša sarakstītie prozas darbi palikuši manuskriptos. Tā ir grāmata par leģionāriem “Tādi mēs bijām”, kā arī bērniem domātās grāmatas “Pelavmaize” un “Puišāki” (faktiski tā ir viena grāmata divās daļās). Bet kas saskaitīs manuskriptus atmiņu pierakstiem par laikabiedriem literātiem? Ceru, ka nepublicēto A. Osīša prozas darbu manuskriptus kādreiz izdosies dabūt rokā. Tos varētu piedāvāt lasītājiem vismaz ar reģionālās preses starpniecību.
  
   Dzimtās puses patriots
   Izlasot atrodamo A. Osīša dzeju, jāsecina, ka dzejnieks ir savas dzimtās puses patriots, kuram Sēlija “ieaugusi sirdī”. Tas visspilgtāk izteikts dzejolī “Sēļupīte”:
   “Zalviešu Zalvīte,
   Sēļupīte mana,
   Kamēr vien dzīvošu,
   tava urdzēšana
   caur sirdi čurkstināsies
   un neapstāsies,
   sacērtot mānīgo mūžu…
   Lai kur es būšu,
   te manas mājas.”
   Ar sāpēm A. Osītis raksta par panīkušo Sēliju, pamestajām mājām:
   “Te suņi nerej vairs un vistas nekladzina,
   No rītiem caurais skurstens nedūmo.”
   (”Pamestas mājas”)
   “Uz manu dzimteni iet patukšs autobuss,
   Sēž stūrī māmuļa ar lakatiņu rokā.”
   (”Kur Līvānmāju vienmuļība zeļ”)
   Šos abus dzejoļus A. Osītis uzrakstīja pirms gadsimta ceturkšņa. Ko viņš teiktu tagad? Grūti spriest, jo Sēlijas lauki, ciemi, mazpilsētas kļuvuši daudz tukšāki.
  
   Nevairās no patiesības
   Savā dzejā A. Osītis strikti iestājās par dzimto mātes valodu. Lūk, rindas no dzejoļa “Mātes valoda”:
   “Pie tālās Zalvītes sen apklususi lakta,
   kur tēvs reiz kala mūsu mūžu tā:
   lai arī kādās nedienās mēs smaktu,
   mums neaizmirstos mātes valoda.”
   A. Osīša dzejai ļoti bieži ir kāds gluži dokumentārs pamats. Dzejnieks nevairās no smagas tam vai citam laikmetam neērtas patiesības ne situāciju tēlojumā, ne detaļās. Piemēram, dzejolī “Čigānkalna retro” kā dokumentālā kino kadros redzamas holokausta šausmas, bet balādē “Partizāni” — smagais brīdis, kad mežsarga mājā jaunai sievietei ar bērnu pie krūts partizāni atnākuši pateikt, ka sodījuši viņas vīru:
   “Vīru jums nošāvām šonakt pie Melnupes priedēm,
   steidzās par mums viņš apsargiem ziņu dot.
   Vāciešu vilciens netika nolaists no sliedēm,
   un tādas lietas jau nepiedod…”
   No dzejolī “Spiestuvē” tā beigu daļā izvērstās domas secināms, ka autors iestājas pret 1934. gada 15. maija notikumiem Latvijā, kaut gan runa dzejolī ir par sociāldemokrātu partijas spiestuves slēgšanu.
   Dzejolī “Spānijas fašistēns Rīgā” spilgti saskatāms fašisma ideoloģijas nosodījums. Savukārt dzejolī “Staļina migla” autors padomju totalitāro režīmu un staļinismu atzīst par lielāko ļaunumu.
  
   Pa kādai romantiskai stīgai
   A. Osīša dzejā ievizās arī pa kādai romantiskai stīgai. Tādi ir dzejoļi “Nakts Ormaņkalnā”, “Zaļumballe Mēmeles līcī”, “Vien sirdi” un daži citi.
   “Man vajag vien sirdi,
   lai varētu skriet
   un savu meiteni īsto
   nest ilgi uz rokām.”
   (”Vien sirdi”)
   A. Osītis diezgan daudz uzrakstījis piemiņas un veltījumu dzejoļus. Dzejolī “Rakstnieka ābelnīcas” tiek pieminēts Jānis Jaunsudrabiņš, citā dzejolī ar dziļu saturisku jēgu sveikts dzejnieks Imants Auziņš dižgadmijā, dzejnieka paziņa no jaunības gadiem Valija Brutāne pieminēta jubilejā. Divus dzejoļus A. Osītis veltījis traģiski bojā gājušās jaunās dzejnieces Austras Skujiņas piemiņai.
   Humānisma ideja strāvo no dzejoļa “Auputi” rindām, kad dzejnieka tēvs, braucot garām vācu karavīru kapiem pie Auputu mājām Sērenes pusē, “sveicienam ceļ vecā strēlnieka naģeni palso”, jo “te varbūt kāds vāciešu kalējs guļ — mans amata brālis”.
   Dzejolī “Tēva karote” dzejnieks stāsta par bērnu peramo laiku, kad pēc nerātnībām “karote smagā pa mūsu pierēm sāka latviešu kreicpolku dancot”.
   Dzejoļa “Zilputra” sižetā ir autora piedzīvotais karadienesta laikā. Dzejolis “Marijas iela” uzbur skatus par šīs Rīgas ielas dzīvi.
   Par A. Osīša dzejas tematiku var rakstīt un rakstīt, taču visu dzejoļu uzskaite nav šī raksta uzdevums. Īsti nav zināms arī uzrakstīto dzejoļu skaits. Var lēst, ka autora portfelī vajadzētu būt pāri 100 dzejoļiem.
   A. Osītis pieder pie represēto literātu paaudzes, tāpēc nav jābrīnās, ka padomju laikā neviens viņa dzejoļu krājums nav izdots. 1985. gadā A. Osītis raksta Lūcijai Ķuzānei: “Dzeju krājuma noraidīšana pagaidām ir apturēta. Pirmos variantus saņēmu atpakaļ, labākie ir paturēti. Par tiem rūpi uzņēmusies jauna redaktore, došot recenzēt. Ar I. Auziņa un V. Ancīša recenzijām acīmredzot nav pieticis…”
   Tā arī savu dzejoļu grāmatu Arvīds Osītis nesagaidīja. Sirmgalvim pietrūka spēka un veselības cīnīties par atsevišķa dzejoļu krājuma izdošanu. Izdošanu nepiedzīvoja arī stāstu un tēlojumu krājums “Pelavmaize” un “Puišāki”.
  
   Stāstu pamatā reāli notikumi
   Lasot A. Osīša prozu, jāsecina, ka autora stāstiem un tēlojumiem ir reāls pamats. Tajos atspoguļots A. Osīša pieredzētais un pārdzīvotais.
   Emocionāli piesātināts ir A. Osīša tēlojums “Kvieši”.
   Kādās Jāņu svinībās Zalves jaunsaimnieks izrāda A. Osītim savus priekšzīmīgi koptos kviešu laukus. Pēc gadiem, kad nodibināts kolhozs, jaunsaimnieka Stūra izaudzētos kviešus nokuļ kombains lietus laikā. Slapjos kviešus ar zirgu pajūgiem ved uz tautas namu un izber sarīkojumu zālē. Naktī autors, kuram dzīvoklis tautas nama otrajā stāvā, dzird, ka pie nama kāds staigā un raud. Tas ir bijušais jaunsaimnieks, kurš apraudāja savu kviešu lauku.
   Tēlojumā “Rindas” autors sarkastiski raksta par rindām pēc maizes, gaļas, desām padomju laikos. Tēlojums uzrakstīts sauciešu izloksnē.
   Tēlojumā “Pēterdiena” A. Osītis apraksta izbraukumu uz laukiem, lai svinētu Pēterus. Taču izrādās, ka rakstnieka Andreja Šmidres draugs Pēteris ciemiņus nav gaidījis. Cienastā tiek tikai maizes šķēle ar biezpienu, bet par taksometru maksā autors.
   Daudzus tēlojumus A. Osītis veltījis saviem draugiem, vairākiem kultūras darbiniekiem. Tā tēlojumā “Rakstnieks un lelles” A. Osītis apraksta E. Virzas znota Jāņa Žīgura dzīves gaitu līkločus, stāsta par viņa, tulkotāja un rakstnieka, darbību, saistību ar Leļļu teātri Rīgā.
   Tēlojums “Pacietība” veltīts A. Osīša jaunības dienu draugam kokgriezējam R. Mākulēnam. Šajā tēlojumā pavīd rakstnieks Ignats Muižnieks, arī Jānis Žīgurs, estrādes dziedātājs Andrejs Lihtenbergs.
   Tēlojums “Skanošais piemineklis” veltīts komponista Emīla Dārziņa un viņa mātes piemiņai.
   Sižetiski interesanti ir tēlojumi “Sēļu gailis”, “Kuratiņas” un citi.
   Gribētos cerēt, ka arī Arvīda Osīša prozas darbi — stāsti un tēlojumi — būs lasītājiem atsevišķā grāmatā.
  
   ***
   Šis ir tikai neliels ieskats sēļa Arvīda Osīša dzīvē un literārajā darbībā. Domāju, ka dzejnieka un prozista A. Osīša literārais devums jāpēta un jāvērtē profesionālam literatūrzinātniekam.
   Nelielo pētījumu par Arvīdu Osīti noslēgšu ar viņa pēdējo dzejoli, kas tapis neilgi pirms viņa aiziešanas mūžībā:
   “Šo izstādi, ko atver pavasaris,
   kaut reizi vēl bez steigas izstaigāt,
   kā toreiz bērnībā, kad dienas bij tik garas,
   kad vakars neskrēja tik strauji klāt.
   Jo sāk jau aizmirsties — kā īsti saplaukst zari,
   kā īsti asni kūlai cauri tiek,
   kā purenes sien vaļā saules stari,
   kā ievu ziedlapiņas saulē stieg.”