Šoruden Dzejas dienas notiek jau 48. reizi, šis ir viens no vecākajiem festivāliem Latvijā, ko piedzīvojušas jau vairākas paaudzes. Mainoties laikiem un sabiedrībai, mainījušies arī dzejnieki, lasītāji, mūsu uzskati par dzīves vērtībām, un tas viss, arī laiks, kurā dzīvojam, ir ietekmējis cilvēku attiecības ar dzeju. Nemainīga un nezūdoša vērtība dzeja ir grāmatās, bet jaunajai paaudzei jāpiedāvā arvien mūsdienīgāks un modernāks veids, kā dzeja viņus varētu ieinteresēt. Ar grāmatu izvēli bibliotēkas plauktos mūsdienās vairs nepietiek. Ir elektronisko grāmatu ēra.
Atceroties vidusskolas laiku, prātā nāk prāva kaudze ar pierakstu kladēm, kurās līdzās iemīļoto aktieru un mūziķu attēliem pārrakstījām vairākus dzejoļu krājumus, izgriezām publikācijas no avīzēm un žurnāliem. Pirmā mīlestība, cerības, sapņi, ilgas un ticība skaistai nākotnei — tik naivi bija mūsu pirmie iemīļotie dzejoļi. Ne tikai literatūras stundās, bet arī pēc tām nereti rudens un ziemas vakaros rīkojām dzejas pēcpusdienas, pie iekurta kamīna lasījām savus mīļākos dzejoļus, kāds uzdrīkstējās atklāt arī paša uzrakstītās vārsmas. Tas toreiz likās tik pašsaprotami. Vai šodien mums katram ir iecienītākais dzejnieks, dzejolis, kuru var atšķirt grāmatā un pārlasīt ikreiz, kad kļūst skumji? Es par savējo uzskatu Imantu Ziedoni. Viņa domas esmu pārlasījusi gan grūtos, gan laimīgos brīžos, jo neviens labāk par viņu neuzrakstīs, nepateiks. Un Ziedoņa lasīšana ir mana dzejas svinēšana ne tikai septembrī.
Pirms vairākiem gadiem Dzejas dienu pasākumus rīkoja teju katrā pagastā, bibliotēkā un kultūras namā, ne tikai lielākajās pilsētās. Tagad šo sarīkojumu laukos kļūst arvien mazāk. Arī šogad Aizkraukles pusē Dzejas dienu pasākumus lielākoties organizēja skolās, un tajos, skolotāju mudināti, piedalījās skolēni. Vai šis laiks ir pārāk smags un dvēselē kļuvis par drēgnu, lai mēs līdz ar rudens krāsainajām lapām spētu izrauties un uz brīdi pacelties pāri ikdienas rūpēm — kā izdzīvot no algas līdz algai, kā pabarot ģimeni un samaksāt rēķinus? Vai jāpaiet kādam laikam, lai atkal septembrī katrā Latvijas stūrītī kāds, kaut klusiņām, bet ikdienas skrējienā svinētu dzeju?
