Ārija Āre
Mākoņu malā gājputnu klaigas
Dziesmas jau rudenim dzied.
Vējam līdzi līgst pelēkās smilgas,
Tās lietainam rudenim pretī zied.
Laukmales pelēkās smilgas,
Kuri jūs pažēlos, kuri jūs plūks?
Varbūt kāds putnēns no lietus spruks
Un jūsu tuvumā siltumu lūgs.
Rudens vēji un pelēkās smilgas
Kā vēsas un lietainas melodijas.
Pelēkas kļūst pat domas un ilgas
Kā pelēki dzīpari no pelēkas dzijas.
Ārija Āre
Ir klāt jau rudens, dālijas zied,
Un pīlādzī sārta gaismiņa kvēl.
No jauna rudenim pretī jāpaiet,
Kaut tomēr vasaras žēl.
Tik ātri vasara projām manās,
Tik ātri pļavas jau noziedēja.
Bet sapņi — sapņi vēl jasmīnos ganās,
Tie īsti pat uzziedēt nepaspēja.
Es ceru, ka rudens saule sildīs
Vasaras trauslākos mirkļus,
Bet varbūt tā visu lietavās sviedīs,
Vien atstājot pelēkus dubļus.
Ārija Āre
Manus gaišos vasaras sapņus
Rudens ņem un pārkrāso.
Tas neprasa, vai es to vēlos,
Tas vienkārši krāso un krāso.
Kur palika vasaras taureņi?
Mani sapņi vēlas vēl lidot.
Bet silā zilsārtie virši
Aicina rudeni ciemos.
Ruden, nesteidzies pārkrāsot vasaru,
Mani sapņi vēl jāņzāles šūpo.
Es vēlos vēl siltu ziedošu vakaru,
Kas pēc medainiem liepziediem smaržo.
Bet rudens ir bagāts un varens,
Tā varā jau saule un vējš.
Tas jauc visas krāsas mierīgs un lēns
Un visus vasaras sapņus dzēš.
Ārija Āre
Es, plaukstas ar kastaņiem piebērusi,
Pret rudens sauli sildu tos klusi,
Vai mana vasara aizgājusi?
Es vaicāju kastaņiem klusi.
Bij’ laiks, kad dega kastaņu sveces
Ar salkani medainu smaržu.
Bij’ laiks, kad ziedi nobira klusi
Ar rūgtenu vasaras garšu.
Bet klāt jau rudens — tam prasu:
Kur likt šos kastaņus brūnos?
Beru no plaukstas tos plaukstā
Un tajos savu vasaru sveru.
Es, plaukstas ar kastaņiem piebērusi,
Eju pretī rudenim klusi,
Jo zinu, ka vasara aizgājusi,
Un stāstu to kastaņiem klusi.
Ārija Āre
Nedāvini man vēl baltas krizantēmas,
Tās man nedaudz atgādina sniegu.
Vēl jau vasara velk savas ēnas,
Vēl jau plaukstās puķuzirņi zied.
Puķuzirņi — raibu raibie
Tā kā mūsu dienas.
Krizantēmu ziedi baltie
Te vēl neiederas.
Vēl skropstās mirdz mums asaras
No puķuzirņu gaismas,
Un saulē virmo ziedlapas —
Tām līdzi mūsu laiks.
Baltās krizantēmas, baltie sniegi,
Pagaidiet, gan pienāks jūsu laiks.
Vēl mums plaukstās raibie puķuzirņi,
Vēl mums acīs saules stariņš draisks.
Baltās, cēlās krizantēmas — lūdzu, piedodiet!
Jums vēl nāksies nedaudz pagaidīt.
Astra Loseva
Kroplis
Es, vakardienas audzēts bērns,
Ar basām kājām tautās brienu.
Bija mācīts man, kā spārnus kopt,
Bet ne saprast, kas ir — lidot!
Vēl nezinu, kā vējus valdīt,
Ir manī tikai latvja spīts.
Tā dejoju ap košo sauli,
Kā tauriņš naktslampiņu tver.
Par spīti liktenim un dzīvei
Vēl mazliet nesavtīgs un cēls,
Bez maskas skaistumu, cik spēju,
Es piedāvāju pasaulei!
Nav mācīts man, cik daiļums vērtīgs,
Kas dots, par velti atdodams.
Un man neviens vēl nepateicis
Ir to, ka var kāds sabradāt.
Es, vakardienas audzēts bērns,
Šai pasaulē ko neizprotu.
No pasaules, kur visiem pieder viss
Un nepieder nekas nevienam.
Ārija Āre
Kas būs pēc tam —
Kad sniegi zudīs,
Kad lietus nolīs,
Kad saule spīdēs
Un vakarā rietēs?
Kad silos virši sāks ziedēt
Un druvās bites spietos,
Kas būs pēc tam?
Ja kāds ar pirkstu galiem
Pieskarsies sapņiem maniem…
Gina Viegliņa—Valliete
Vēji kad zēģelē
Vēji kad zēģelē,
Zars zaru ēvelē,
Līdz vidum vīlē
Nomestā zīlē.
Nav mums to vējrāžu,
Cits savāc ražu,
Zēģelē, ēvelē,
Vīlē un zīlē.
Cik ilgi zēģelēs?
Viens otru ēvelēs?
Viens otru nīdīs,
Kājām mīdīs?
Vēji kad zēģelē,
Kungs zaru ēvelē.
Kur tad nu sēdēsi?
Kam smadzenes skalosi?
Gina Viegliņa—Valliete
Mana Dzimtene
Klāj tevi, mana Dzimtene,
Gan meži, purvi, pļavas,
Un ezeri un upes plūst,
Un kuplo bērzi, kļavas.
Kas skaistāks ir par zemi šo,
Kur masta priedes staltas,
Kur latvju tauta dziesmas dzied,
Kur dažkārt dienas saltas?
Virs mežiem padebeši skrien,
Un zeme sviedriem klāta,
Kaut dažu brīdi grūti iet —
Mēs maza, krietna tauta.
Darbs sokas tur, kur Dzimtene,
Kur dvēsele ir skaista,
Tas viss, tas pieder tikai mums,
Tās krāšņums mani saista.
Ir tikai viena Dzimtene,
Kur meži, purvi, pļavas,
Un Iecava, un Daugava,
Šeit vadu dienas savas.
Gina Viegliņa—Valliete
Puisēns
No dzīves smārda neiezīmēts,
Viņš stāvēja uz ceļa viens.
Pa pusei bērns, kā saka: sīkais,
Kam matos plivinājās siens.
Viņš — sapņotājs, ko vēji aizpūš,
Kam viss vēl priekšā, lai kā iet,
Diemžēl un tomēr kādas durvis
Jau aizvērušās viņam ciet.
Nav viņam mātes, tēva, brāļu,
Viņš viens kā baltais ceļa stabs.
Kas sagaida? Vai ceļi tāli?
Vai apzināsies, kas ir labs?
Viņš aizgāja pa ceļu baltu,
Tāds stūrains puisēns, ļoti bāls,
Pa pusei bērns, kā saka: sīkais,
Kam ceļš vēl līkumains un tāls.
Jānis Lazda
Verdzene
Es esmu verdzene!
Ne tava — sava klēpja.
Man kauns par to,
Bet, dabas radīta,
Es tāda piedzimu
Un izaugu. Jā, zinu,
Ka mani izmanto
Un ne jau tikai miesu,
Bet arī dvēseli
Un emocijas, prātu
Un manu nepiepildāmo
Atdošanās sātu.
Un manu bezspēcību
Pateikt vārdu — nē.
Es esmu verdzene!
Jānis Lazda
Tad tu saprastu
Ja acu skats par mīlu spētu stāstīt
Un smaids mans kautrais spētu gavilēt,
Tu dzirdētu, kā alkstu tevi glāstīt,
Kā mīlas puķi vēlos tevī sēt.
Ja sajustu tu manu pirkstu vaidu,
Kas, rozi sniedzot, taviem pieskārās,
Tu zinātu, kā naktīs tevi gaidu
Aukstās ziemās, karstās vasarās.
Un saprastu, ka tikai kopā abiem
Mums sirdis mīlai nolemts upurēt,
Un kopā darbos, tikai baltos, labos,
Mums dzīves krāces nolemts pārvarēt.
Sarmīte Rode
Veltījums
Nenotrauc asaru, mās,
Lai uz brīdi spoža pērlīte lās.
Tas ir kā vasarai uzziedēt,
Rīta stundai plakstus vērt.
Nenotrauc, tā pati aizies,
Gaišā priekā pārvērtīsies,
Kad tik tuvu pie sirds
Tev elpo cīruļputnēns mazs.
Sarmīte Rode
***
Dienu pa dienai dzīve noārda nost.
Bez nožēlas, ar pateicību
Kā kamols plok, es noskatos,
Bet tikai vienu ļoti gribu,
Lai paliek tas, ko izaudzēju —
Tas mīlestībā plaucis zieds.
Un, piedodiet, ka nevarēju
Pie kāda bēdās noliekties.
