Varbūt tā bija tikai vēja šalka, Kas klusi tvēra mūsu skatienus? Bet varbūt sirds pēc tevis alka.
***
Varbūt tā bija tikai vēja šalka,
Kas klusi tvēra mūsu skatienus?
Bet varbūt sirds pēc tevis alka
Un vēlas nodot sveicienus.
Šai vēja šalkai spārni bij,
Tā mani aplido kā mīļos dziesmas,
Tās manus plecus, matus vij
Un sirdī iededz siltas liesmas.
Šīs dziesmas glabā tikai mani vēji,
Jo paturēt tās sev tu negribēji.
Tās manos sapņos nomaldīties liek
Un čukst — ar vēju jāsatiek.
***
Var jau neskaitīt, cik dzīvē ceļu skriets,
Var jau nevaicāt, cik bieži raudāts, smiets.
Nav jau bijis viegli, dzīves ceļus ejot,
Nav jau bijis viegli — te, aiz letes stāvot.
Var jau nezināt: mums rokas — divi spārni,
Un lidojam mēs visai dzīvei pāri.
Un rudenī mums balss pēc dzērvēm saucot,
Un lidojam tām līdzi, pat aiz letes stāvot.
Var jau nezināt, vai ceriņos ir laimes,
Jo mēs tās visas izlūdzam no saules,
Un kā bites, ziemai medu vācot,
Mēs krājam laimes — te, aiz letes stāvot.
Var jau nezināt — vai lietus lijis maijā
Un kā mūsu rokas pirmos ziedus aijā,
Un reizēm lietū izmirkušas nākot,
Cik lietus lāšu sakrāts — te, aiz letes stāvot.
Var jau nezināt, kā ziedi līgo vējā,
Kā ziedlapiņas virmo atvasaras dejā,
Un lido tās, kā klusam valsim skanot,
Un dejojam tām līdzi — pat aiz letes stāvot.
Var jau nezināt — kā sniegos pirmos
Mūsu matos balta sarma virmos,
Jo arī sniegos baltos, ziedus plūcot,
Ir sakrāts baltums mums — aiz letes stāvot.
***
Citus es mēģinu iepazīt,
Vienīgi sevi nē.
Citus vieglāk ir ieraudzīt,
Par sevi sirds paklusē.
Bet reizēm es sevi ieraugu,
Tad klusi raudu un smejos —
Vai smieklus un asaras citiem dotu?
Lai paliek vien pašai, pa dzīvi skrejot.
Citiem es atdotu slotu un raganu,
Kura šad tad mēdz iezagties manī.
Uzsēdinātu uz slotaskāta
Un palaistu skrejošā mākonī.
Arī to dusmu mākoni pelēko
Gribētos pastumt tālāk
Un tuvāk pievilkt to smejošo,
Tad reizēm būtu daudz vieglāk.
Bet ticiet — bez visa tā grūti,
Labāk lai paliek viss manī —
Tai dvēselei, kura man krūtīs,
Vajaga raganas, vajaga spīta.
Ārija Āre
***
Atnes man uz baltu spārnu vēdām
Vienu baltu ziemas rītu,
Lai es atmostos no bēdām
Un kā pārslai, viegli krītot,
Tavu ceļu baltiem ziediem klātu.
Lai es varu prieka zvanā izskanēt,
Uz baltā dievnama sliekšņa
No sveču liesmiņām gaismu sēt,
Viena mazai bērna sirdij
Īsu brīdi līdzās pastāvēt.
Sarmīte Rode
