Sarmīte Rode
***
Laimīgie neskaita vasaras,
Tikai dziesmas vainagā pin.
Vīgriezēs baltās un madarās
Sirds savus svētkus svin.
Liepu smaržā pamostas rīts,
Sudraba smilgām pļava zied.
Aun baltas kājas, dodies līdz,
Kur vasara Daugavai dzied!
Tavas rokas un tava sirds
Dziesmas dvēseli vaļā tin.
Cauri vasarām tā viņa mirdz —
Gaida, lai atkal vainagā pin.
Maija Vegnere
***
Vasara iesmaržo pasaulē
Ar rītu un plaukstošiem ziediem,
Ar ceriņu pieclapīšiem,
Ko atradis nav vēl neviens.
Vien lūdzu, lai manējo
Par savu neatrod cits.
Vai nopietni laime plaukst ceriņos?
Reizēm brīnumam sirds mazliet tic. . .
Maija Stepēna
***
Tvīkst zieduleja dienvidus tveicē.
Reibst buldurjāņi un vīgriezes zieds.
Saulīte zilā debess dobē
spēlē kokli un pasaulei dzied.
Te ir vieta, kur brīdis var pierimt,
te ar visiem esmu uz “tu”.
Vai tikai man kā suņu burkšķim
nebija domāts šai pasaulē dzimt?
Kāds jokdaris pie vārda tika,
kļūdījās kāds vai nesaprata —
ielika mani kā bērniņu mazu
mūsmāju bērza šūpulī.
Ārija Āre
Es raugos
Es raugos ziedošā dabā un jūtu —
Mana jaunība apkārt staigā.
Vasara vērusi vaļā logu,
Aiz kura saulainas atmiņas zaigo.
Es ticu — gadi atlidot spēj,
Tie sazied kā ziedi pļavās un dārzos.
Ir tik viegli — ieklausos ziedu vējā,
Kā savas jaunības skaistākos rakstos.
Anita Liepiņa
***
Rasas lāsē pašā raspodiņa vidū
Sniega pārsla savus sapņus auž.
Maigi sasildot, — līdz izzušanai,
Saule stariem sīko lāsi glauž
Ja Tev plaukstā iekrīt baltais brīnums,
Atceries, ka sapņi reizēm sāp.
Un, pirms kļūt par baltu sniega pārslu,
Mēdz būt dedzinoša sevis ziedošanas cīņa.
Anita Liepiņa
Vēl mazliet vasaras
Ar pīlādžogu košajām pogām
Iepogāšos vēl vasaras teltī
Sarmainie zāļu stiebri,
Baltām šļakatām lietus
Velti ar rudeni biedēs.
Te nebūs vairs vēderā taureņu
Un nesvilpos vējš mana galvā.
Savā pļavziedu mauriņā
Malkošu zāļu tējas,
Un pīlādži vasaru sargās.
Slēpšos , kad salna dzēlīgi
Visus apmētas nokostiem ziediem.
Nākšu, kad, lapotnes zeltītas,
Par šo skaistumu salnai piedot…
Sarmīte Rode
***
Dzīve kā mežrozīšu krūms
Reizē glāsta un dzeļ.
Un, kad es lejup krītu,
Vienalga uz augšu ceļ.
Mirkļos, kad zudis ir viss,
Es zinu — viss atkal sāksies.
Mežrozīšu krūms ir uzplaucis —
Tikai ērkšķus izraut nāksies.
Maija Vegnere
***
Šalc šoseja ar rīta steigu,
Un vāģis vāģim pakaļ skrej.
Nav straumei sākuma, nav beigu,
Par klusumu ik motors smej.
Par to, ka rīts tik agrs vēl esot,
Ka dažam pamodies nav prāts.
Ir priekšā ceļa bezgalība,
Un braucējus jau gaida kāds.
Maija Stepēna
***
Neko vairs negribēt, neko nevēlēties
Nāk naktis bez sapņiem
un atmiņu grāmatai lapas dilst.
Tikai dziļi krūtīs… tajā vietā, kur sirds,
reizēm kaut kas tā sāpīgi lielumā milst.
Ne tas akmens, ko pavelt no ceļa,
ne tā sieksta, ko atpakaļ ūdenī mest…
Šonakt parkā vētras gāzti sirmi koki
liek man piestāt — cik smagi, cik viegli
tik varenā stumbrā kaltus gadsimtus nest.
Maija Stepēna
***
Kad rīta zvani iezvana dienu,
jauna brīnuma gaidās pa saules taku
eju pasaulei pateikt — labrīt!
Rīta stundas glāsmaino daili
kā ko jaunu sirdsatklāsme tver
un ņem to līdzi, lai saules rīti
kā nebijušu to nepārtver.
Klāt jau vakars — es, gurusi laimes,
šūpojos vēja šūpolēs…
un gaidu, kad vēlreiz vasaras dzīrēs,
nakts medainus ziedus jāņzālēs bērs.
Sarmīte Rode
***
Kamēr mēs būsim viens otram,
Starp rudziem magones sēsies.
Mākoņu laivā Daugavas vidū
Dziesma no jauna ieskanēsies.
Ne smarža, ne rasa nepazudīs
No vasaras ziedošiem rītiem.
Laiks tikai uz brīdi apstāsies
Mirkļiem, saules apzeltītiem.
Mēs tikai nedrīkstam pazaudēt
Sārtās magones sēkliņu vienu,
Lai ik vasaru rudzos ziedētu
Mūsu laimīgā saules diena.
Ārija Āre
Ir vasara
Ir vasara, līgst ziedos dārzi, pļavas,
Koku zaros putni dziesmas dzied.
Es staigāju gar Pērses krastu
Un ieklausos, kā apkārt daba zied.
Bez vēja upes viļņi plūst,
Tie tālēs aizvijas kā lēnā valsī.
Saules stari, spoži mirgojot,
Raugās ūdenī kā spožā spogulī.
Es ticu, Pērse neapstāsies plūst,
Ar Daugavu tās viļņi satiksies.
Mazās taciņas, kas upes krastu klāj,
Pie sevis ciemos visus aicinās.
Pa vienu no šīm taciņām
Es upei pretīm eju,
Ziedu rakstiem izrotāta,
Putnu balsīm apdziedāta.
