Dace Ābeltiņa
***
Tu ej, un nekas tevi neskar,
Laiks rāmi un mierīgi plūst,
Spīd saule, un kaut kur krīt sniegi,
Un kaut kur ledāji kūst.
Tu ej, un nekas tevi neskar,
Pirms tevis, pēc tevis viss būs,
Jo nav jau ne labais, ne sliktais —
Dievs dažādus radījis mūs.
Tu ej, un nekas tevi neskar,
Laiks rāmi un mierīgi plūst,
Tu izej šai pasaulei cauri
Un gūsti, kas jāiegūst.
Dace Ābeltiņa
***
Kaut kur tālumā dzirdamas dzērves,
Krāšņie putni kā noburti šķiet.
Purva malā kā pelēkas pērles
Līksmi sasaucas, dejo un dzied.
Pelēks tīrelis, dzērves un saule,
Tik daudz skaistuma šeit, vienuviet.
Mani apbur un notur šī zeme,
Zeme neatļauj projām man iet.
Gina Viegliņa
Griezīte
Griezīte pļavā ko griež
Rīta dūmakā baltā,
Pēdas atstājis kāds
Zālē rasotā, saltā.
Zāle viļņojas vējā,
Diena aizviļņo viļņos,
Pakalnā pakāpjos vēl,
Par plašo pasauli brīnos.
Griezīte pļavā ko griež,
Lūkoju rītu vaigā,
Dzērves kā negudras dejo,
Baltajā miglā klaigā.
Gina Viegliņa
Dedz saule
uguns sārtus
Dedz saule eglēs uguns sārtus,
Kur jauna diena rokas sniedz,
Dievs plaši atver gaismas vārtus
Un saules puķi zemē liec.
Slīd balti mākoņi kā buras,
Un bezdelīgas spārnus ver,
Joprojām uguns krūtīs kuras,
Sirds saules starus malkiem dzer.
Ceļ spārnos lakstīgalas dziesma,
Kur Dieva skūpsts ir neizsmelts,
Ai, neprasiet, vai bija oļi
Tai kalnā, kur kāds akmens velts.
Joprojām redzu uguns sārtus,
Kur jauna diena rokas sniedz,
Dievs, atver plaši gaismas vārtus,
Kur bērzi sveicot zarus liec.
Ārija Āre
Pērses krasta
baltajos bērzos
vasaras vakars sev šūpuli vij.
Diena aizvijas — klāt vakara miers,
kuru mums zeme un debesis sniedz.
Vakarvējš, satinies mākoņu segā,
vēlas visus mūs sasildīt.
Izgaist nemiers, rūpes un šaubas,
klusām skaņām piepildās gaiss.
Pērses mirdzošie upes ūdeņi
sazīmē lēni plūstošus apļus,
tie arī pierims un gluži kā valsī,
lēni viļņodamies, projām trauks.
Dienas skrējiens ir beidzies,
lai izpaliek trokšņi —
Ļausim, lai vasaras vakars
Pērses krasta baltajos bērzos
sev ziedošu šūpuli vij.
Maija Stepēna
***
Domas aizķeras koku bezlapu zaros,
bezdomu tuksnesī maldās dvēseles ceļš.
Upe pazūd tālos nākotnes grodos,
meldru čaboņā klusē mirklim izbēdzis vējš.
Egļu galotnē iedegt čiekuru sveces,
uz mākoņa sēdis, mēness sirpis brauc…
Tik vien? Tik vien?… Sirds lūdz ko citu —
kaut ko… ne no šīs pelēkās klātības.
Tik samtaina tumsa… nakts burvis klejo —
no četrām sienām tas ārā sauc…
Kur ir, kur ir tā, sen aizmirstā slota?
Šī nakts mums kā dota, lai satiktos…
Maija Stepēna
***
Es bieži staigāju
tās neskaitāmās gadu jūdzes,
katrs ceļa stabs un katrs olis
man ir pazīstams.
Es eju atpakaļ uz Mājām
kā pavasarī gājputni,
tālu lidojuši, savu ligzdas vietu zin.
Vairs Tevis nav, bet Tu joprojām esi…
Tavu soļu atbalss un tautas dziesma
bērzu šūpolēs vēl šūpojas.
Zied baltas ābeles un rožu krūmā…
šķiet, tas pats putniņš ir ligzdu novijis.
Nav vairs stārķu ligzdas un…
mājām jumtu nav —
saulīte uz kailiem mūriem sēž.
Lejā dīķī varžu koris,
un kristāldzidra acs no akas dziļumiem
uz mani pārmetoši noskatās.
Anita Liepiņa
Uzdzīve
Dzīvoju pāri saviem līdzekļiem
Un pāri saviem spēkiem,
Raustīta līdzcilvēku
Un saviem pašas grēkiem…
Starp divām pirmdienām
Kā aplokā sadzenot aitas,
Pirms pabarot, apcirpt vai dzirdināt,
Savas dienas un vakarus skaitu.
Anita Liepiņa
Cepure
ar pievienoto vērtību
Kur paslēpjas manas domas,
Kad paceļu cepuri sveicienam?
Tik daudz varavīkšņainu,
Klusi plīstošu ziepju burbuļu
Virmo virs galvas man…
Kā turpināt ceļu, manu domu dzirksts aizdegtam,
Redzot mani, cepuri paceļot, tālumā aizejam?
Tie vēji, tie vēji!
Grūstot viens otru, strīdas.
Pamanu cepuri savu ļaužu pūlī uz grīdas…
Kur gan kavējas domas,
Kamēr tās kājas pa cepuri mīdās?
Dienas rit: riet vakars, aust rīts.
Kur godīgā mātes meita,
Kas pacels cepurīt’?
Sarmīte Rode
***
Es vienmēr būšu tava pusē,
Tikai tās upes otrā krastā.
Palūgsim vējiem, lai klusē,
Būs vieglāk sapnim atnākt.
Nav laika, tikai mirklis vien,
Kad zvaigznes Daugavā krīt.
Un divus krastus kopā sien,
Lai atkal vaļā palaistu rīt.
Sarmīte Rode
***
Pāri ērkšķiem viegli iet
Kā pāri visgludākiem oļiem.
Citi brīnās — kā var tā iet
Gaišiem un laimīgiem soļiem.
Un neuzzinās nekad neviens,
Kāda spēka puķe tevī zied.
Tik stiprs ir tas pavediens,
Ar ko dzīvi mīlestība sien.
Sarmīte Rode
***
Vēl tai vietā var aiziet —
pa akmens kāpnītēm lejā,
kur atmiņas smaržo rūgtāk
kā ievas Pērses gravā,
un kādā senā dziesmā
vai nezūdošā mīlas dzejā
šalc ūdenskritums un laiks
atbalsojas sirdī tavā.
Nekur citur tā neuzzied ievas
kā atmiņu krastos,
dienas mākoņu vieglumā
tik gaišas pretī slīd,
visbaltākie ziedi sabirst
upes dziļajos plakstos…
Vēl tai vietā var aiziet,
kur laimes atspulgi krīt.
