Gina Viegliņa
Baltā svece
Tumsā zvaigznes lēnām slīd,
Kaut kur vīraks plūst,
Baznīcā pie altāra
Balta svece kūst.
Sēž uz soliem tantiņas,
Ai, cik viņu maz!
Šaubas, kādas nopūtas,
Arī asaras.
Visas rētas pārklās sniegs,
Arī dvēseles,
Cieši piespiedušies sēž
Eņģelis un es.
Anita Liepiņa
Vienu saulesstaru
tālāk vari!
Pat, kad šķiet, vairs nevari, tu vari
Vienu saulesstaru spožu tālāk iet,
Atmodināt kāda sirdī pavasari
Tad, kad viņa sapņi blāvāk zied.
Pat, kad tavas rokas rāmi klusē,
Lūgšanu vēl izauklēt tās prot,
Domās glāstot tos, kas vēja pusē
Tāliem ceļiem spēku sevī rod.
Pat, kad sirds kā izkaltusi zeme
Tavās krūtīs smeldzot veldzes tvīks,
Cerība kā saulē mirdzošs lemess’
Uzars to un auglīgs lietus līs!
Sarmīte Rode
***
Augstāk pār baznīcu torņiem
Šodien paceļas sirds.
Tur balto mākoņu viļņos
Vēl maza cerība mirdz.
Nav zudis pasaulei viss,
Kam lūgt un ticēt vērts.
Dievs devis mums ir debesis,
Ik mirklis mūžībai sēts.
Maija Stepēna
***
Vakara stunda —
noburtas teiksmas pielijis mežs…
Vakara stunda —
nes mēness klusi, klusi
saulei zagtu gaismu rāmās debesīs…
Vakara stunda —
ēnas pazudušas, aizejot uz dusu.
Vakara stundā
upē iemests nenogrimst,
bet ieņem atspulgā sev noskatītu vietu.
Vakara stundā,
sārtu mākoni uz savu pusi pavilkusi,
ar sevi mierā saule aiziet nogurusi.
Dace Ābeltiņa
***
Nemaz jau nevajaga daudz, lai sirds sev rastu prieku,
Es saujā turu pūpolu kā zelta pilnu sieku.
Man atliek tikai noticēt tam, ko sev pati saku,
Lai kalna galā uzkāptu pa stāvu klinšu taku.
Lai paņemtu sev to, kas mans, kas mans ir gadiem bijis,
Ko esmu garām palaidis, par svešu pataisījis.
Ar asu ērgļa skatienu, bez rožainajām brillēm
Es spēju atšķirt ķimeni no pelašķiem un dillēm.
Nemaz jau nevajaga daudz, lai sirds sev rastu prieku,
Es saujā turu pūpolu kā zelta pilnu sieku.
Ārija Āre
Atver durvis
Atver durvis, kad saulīte spīd,
Aizver tās ciet, kad vēji skrien!
Lai tie paliek aiz durvīm
Un tālāk no pagalma trauc!
Atver logus, kad ābeles zied,
Aizver tos ciet, kad lietus līst!
Neatļauj samērcēt gaišās domas,
Kuras saulē un ābelēs zied!
Ja mīli, tad mīli,
Dedz dzirkstīti acīs!
Ja ne — paej vienkārši garām.
Lai nepaliek ēna, lai projām tā trauc!
Tā ēna — starp sirdspukstiem diviem.
Atver durvis, logus un sirdi,
Lai saulīte nepaiet garām…
Sarmīte Rode
***
Gulbji savu atgriešanos svin,
Pērses krastā vizbulīšu birzs.
Zemes smagumu vaļā tin
Tas mūžam jaunais pavasaris.
Pār balti noberztu slieksni
Pārnāks sen ilgots miers.
Ne uz brīdi neesam vieni,
Sargā siltu roku pieskāriens.
Mēs atdzimsim no jauna
Kā koku lapas pavasarī.
Nebūs vairs pasaulē ļauna,
Mūs stiprus mīlestība darīs.
Anita Liepiņa
Pašmācības ceļā
Izraut no rīta avīzes stūrīti,
Pārējo kaķiem pakaišos plēst,
Neļaut kā putnam, sprostotam būrītī,
Plašuma alkas no atmiņas dzēst.
Saraustīt skaņu radioziņām,
TV programmās pārraides jaukt,
Spītējot netīro mediju dziņām,
Dvēselē skaidrotā gaišumā plaukt!
Pārlapot birzis un pāršķirstīt pļavas,
Mežos zem mākoņiem īsziņas rast.
Nežilbstot saulē acis vērt savas,
Visuma grāmatu izlasīt prast.
Ārija Āre
***
Vienā mazā sniegpulksteņa ziedā
Mācos pavasari izlasīt.
Kā gan spēj tas savā gaismā
Ziemu projām aizraidīt?
Vienā mazā sniegpulksteņa ziedā
Pavasara acis pretī zied.
Tās spēj sildīt, sirdis priecēt,
Spēj pavasarim durvis vaļā vērt.
Dace Ābeltiņa
***
Paslēpju degunu pūpolā maigā,
Smieklu bedrītes zīmēju vaigā.
Gājputni tālumā skanīgi klaigā,
Jūtu, kā pavasar’s netālu staigā.
Putekšņi zelta uz deguna gala,
Saulītes krāsota debesu mala.
Šogad ne miņas nav bijis no sala,
Izmainās domas un vērtību skala.
Maija Stepēna
***
Saule staru vainagu
paslēpusi mākonī.
Bezsaulīgi pasaulīgu man vairs
nesaprast!
Kā lai sirdij sameklēju prieka
slēdzenīti,
ja to tik skopi atstātā nekur man
neatrast?
Man pietiktu
ar tik, cik, sūnās paslēpusies,
dzērveņoga glabā,
man pietiktu
ar tik, cik laimes asarā,
man pietiktu ar gabaliņu
iz jaunu dienu rīta,
ko miglā pacietīgi vēl gaidu
pārnākot.
Tam dziļā mīlestībā pieglaustos
bez vārdiem —
man pietiktu — man pietiktu ar to —
es citu nelūgtu neko.
Dace Ābeltiņa
***
Atkarīgs jau nav no manis
Īstenībā it nekas,
Ir tik grūti atrast sevi,
Kad zem kājām pazūd krasts.
Liekas, apkārt bezdibenis,
Nezini, kur kāju likt,
Senču balsis manī senās
Palīdzēs uz priekšu tikt.
