Ziemassvētku nakts. Zaļš egles zars un blāva sveces gaisma. Līst istabā, kur klusums bezgalīgs.
Ziemassvētku nakts
Gina Viegliņa
Zaļš egles zars un blāva sveces gaisma
Līst istabā, kur klusums bezgalīgs,
Kur sāpes, vecums, vientulība baisa
Un maziņš sunīts, vecs un nevarīgs.
Sēž vecmāmuļa salīkusi, vāja,
Un atmiņas tā šķetina un tin,
Bij” visādi, kā mīlēja, kā gāja —
To tikai viņa viena pati zin.
Sen aizgājusi jaunība, tās prieki,
Un bērni tālu, Dieviņ, kāpēc tā?
Vēl viņa gaida, lai gan runāt lieki,
Stāv vientulība viņas istabā.
Zaļš egles zars un blāva gaisma
Līst istabā. Šai stundā viss ir svēts,
Nāk Jēzus istabā, kur vientulība baisa,
Kur mīlestība, viss ir pazaudēts.
Ceļ rokas vecmāmuļa, lūdzu — svētī tos,
Kas tālu, tālu, vājos, atstumtos,
Un mīlestību viņu krūtīs dedz,
Vienalga, vai viņš nabags, jauns vai vecs.
***
Mājas
Es vienmēr ilgojos pēc mājām,
Kur uguns krāsns mutē zied,
Kur atpūsties pēc dienas steigas,
Un klausīties, kā strazdi dzied.
Man dzīve ilgi mājas liedza,
Es biju vientuļš ceļinieks,
Kaut dvēsele pēc mājām kliedza,
Cik briesmīgi, ja esi lieks.
Nu esmu tagad savās mājās,
Jau zvaigznes mirgo, vēji dzied,
Kaut ciemos aicina, no mājas
Vairs negribu es projām iet.
***
Ai, Sēlija! Tu aizmirstā un rastā,
Es tevī lūkojos pie Daugavas, šai krastā,
Un apbrīnoju: brīvs, tik brīvs ir gaiss,
Kad eglēs iekāpj mēness bālganais.
Tik nepārskatāms klajums! Mēness snauduļo
Līdz rītam ūdenī un tajā vizuļo,
Tā atspulgā es redzu likteņus
Un sentēvus, un aizgājušos varoņus.
Tur sēļu sievas, bērni, viņu pēdas,
Tur asaras un krūtīs cirstās rētas,
Tur vakardiena, šodiena, viss plūst,
Un aizmirstība saules staros kūst.
Ai, Sēlija, kā sieva staltā, lepnā,
Joprojām tērpusies tu tautastērpā senā,
Un maigs, cik maigs tavs pieskāriens,
Kad bērzi šalko, pļavās smaržo siens.
***
Jānis Lazda
Šķiroties
Viss izkliegts ir. Nu domās čukstu — turies,
Ko padarīsi — biju par maz pērts,
Sev sirdi lāpot, lūdzu — nesaduries,
Es tiešām neesmu tavu sāpju vērts.
Pie bērniem turies, neatļaujot lāstiem
No sevis nievas citu sejās mest,
Ar mīļumu un neviltotiem glāstiem
Būs vieglāk bērnus vienai dzīvē vest.
Pie ābeļzara turies rudens vētrās,
Kad atmiņas tev pirkstu galus dzels,
Kad dzērvenes zem sasalušām mētrām
No purva dzīlēm pavasari smels.
Pie mīlas turies zirnekļtīklā smalkā,
Pie pirmā skūpsta, kurā ledus kūst.
Lai varu es šai pīlādžvīna malkā
Kausa malai pāri nepārplūst.
***
Velta Aizupe
Vissvētākā nakts
Eju un klusiņām rājos
Šodien ar ziemeļu vēju —
Ko tu tik neganti vējo,
Vai tad tā Ziemsvētkos klājas?
Būtu nu palēnām rimis,
Kaut vai aiz bijīga takta
Šinī vissvētākā naktī,
Kurā ir Kristus bērns dzimis.
Sen, sen, pirms tūkstošiem gadu,
Bet vai tam nozīme kāda,
Jo viņš kā zvaigzne mums rāda
Ceļu pie Dieva, kas vada.
***
Ārija Āre
Iededz siltu gaismu dvēselē, draugs,
Ir pienācis klusais Ziemsvētku laiks.
Ar mīļumu gaidīts, patiesi skaists
Ir šis baltais Ziemsvētku laiks.
Iededz gaišu liesmiņu eglītē, draugs,
Lai siltāks šis Ziemsvētku laiks.
Lai sveču gaismiņā pamostas rīts
Un varam tam labrītu pasacīt.
Iededz siltu liesmiņu acīs, draugs,
Lai mīļāks šis Ziemsvētku laiks,
Lai katram pa stariņam laimes tiek,
Nevienam lai garām tā neaiziet.
Iededz siltu gaismiņu dvēselē, draugs,
Ir pienācis klusais Ziemsvētku laiks.
Baltas pārslas mums apkārt krīt,
Iesim baltus vārdus viens otram pasacīt.
***
Kad aiz kalniem lidos dzērvju kāsis,
Saplūkšu es klēpi vecās zāles
Salasīšu bērzu baltās tāsis,
Kuršu gaišu sapņu ugunskuru.
Pāri zemei noslīgs vakarkrēsla bāla,
Migla biezēs pelēcīgā vālā.
Kaut kur gulbis dūdos malā tālā,
Tad es sildīšos pie sapņu ugunskura.
Aizmaldīšos kaut kur tālās takās,
Slāpes veldzēšu es svešās akās.
Varbūt būšu tālēs neparastās,
Sildoties pie sapņu ugunskura.
Kas to zin — vai raudāšu vai smiešos,
Vai pēc laimes, vai pēc saules tiekšos?
Varbūt iešu lēnām, varbūt steigšos
Sildīties pie sapņu ugunskura.
***
Alma Upmale
Skumjais optimisms
Kuļos pa šo dzīvi,
kā varu un protu.
Apzinos: tā tiek vienreiz
man dota.
Vai slavēt man to,
vai tikai pelt?
Nav manos spēkos
to saulītē celt.
Un tomēr — bieži domāju es:
daudz laba ir uz šīs zemītes.
Ja tikai paši varētu mēs
viens otram būt sīkas saulītes.
Alma Upmale
Vecajiem draugiem
Varbūt vēl tiksimies, varbūt,
Pirms gadi aizvilks pretī miglas sienu.
Vai neatradīsies vairs it neviena,
Kam gribētos kaut reizi kopā būt?
Ko sacīsim? Vai maz ko sacīt ir?
Laiks savu padarīs, mūs savienos vai šķirs.
Kam pieminekli cels, pa dzīvi skrejot,
Kam tikai uzsmaidīs, vien garām ejot.
