Sarmīte Rode
***
Tik viegli pie tevis aiziet,
Ja zinu — tu mani gaidi.
Tai atmiņu upei pāri
Vēl dzīvo mūsu smaidi.
Visas laipiņas prieka pilnas,
Kur skaties — viss tuvu šķiet
Ar Daugavā mostošos vilni
Sirds savu ceļu iet.
Un tā ik jaunu pavasari
Domu tērcītes vaļā plūst.
Mirkli vai mūžību garu
Mums vienā krastā jānokļūst.
gina viegliņa
Tā saules puķe
Vai tā bija?
Vai tā var?
Dievs saules puķi
Debesīs kar.
Ar mīlas stariem
Apskauj visu,
To, ko jostā
Biju iepinusi.
Mīlu un smaidu,
Zvaigznes staru,
Dieviņ mīļo,
Arī garu.
Saules puķi
No debesīm tveru,
Gaismu malkiem
Kā vīnu dzeru.
Tā saules puķe
Debesīs lija,
Manu dvēseli
Sasildīja.
Ārija Āre
***
Es būšu kā bērzs,
kurš pārklās tāsi
tavai brūcei,
kas sāp.
Es būšu kā upe,
kura aiznesīs bēdas,
kuras reizēm
uz pleciem sēžas.
Es būšu rudens,
kurš sazīmēs krāsas
tām dienām,
kuras vēl nāks.
Es būšu kā rīta vējš,
kurš līdzās traucas
arī tai laikā,
kad sniegi snieg…
Maija Stepēna
***
Ja tu pie manis nāktu siltā vakarā
kā pavasarī atnāk silts un gaidīts vējš,
es tad zinātu, es tad sajustu —
tu esi atnācis, mans siltais dienvidvējš.
Ja tu pie manis nāktu tumšā naktī
kā sapnis atnāk negaidīti skaists,
es tad zinātu es tad sajustu —
tu esi sapnis, kas nekad neizgaist.
Ja tu pār mani dienasvidus tveicē
nolītu kā lietus spirdzinošs,
es tad zinātu, es tad sajustu —
par mani domājot, tu atnāc veldzējošs.
Anita Liepiņa
It kā tikai drumslas
Ķirmju sagrauztas koka krelles,
Apdrupušu degunu porcelāna lelle,
Saķepusi Bībele bez vāka,
Kožu saēsta villaine pašdarināta.
Tas nu ir viss, ko šodien redzu
No tevis es sataupītu,
Toties sirdī saudzīgi sedzu
Ik mirkli, ar tevi pavadītu.
Sarmīte rode
Koknese pilsēta būs!
Hanzas kuģi pa Daugavu brauca,
Koknesi seno par pilsētu sauca.
Augstu kalnā bīskapa celta,
Vizēja pils no laukakmens zelta.
Gadu simti kad mainīti tika,
Mums bija citāda republika.
Pazuda Koknesei pilsētas kronis.
Ja nav bīskapa, nav arī tronis.
Tikumi mainās un likumi ar,
Varoņi cīnās, un visu tie var!
Senā Hanza nu varena kļūs,
Koknese atkal pilsēta būs!
Ārija Āre
***
Es tikai mirkli īsu
raudzījos varavīksnes starā.
Tikai tāpēc, lai iepazītu,
tevi un sevi šai gaismas varā.
Es tikai mirkli īsu
ieviju varavīksnes starā.
Tas tāpēc, lai neaizklīstu,
tavas un manas domas gaišās.
Es tikai vārdiņu īsu
čukstēju varavīksnes starā.
Tikai tāpēc, lai neaizmirstu
tevi un sevi šai dzīves varā.
Maija Stepēna
***
Es esmu upe
ar dzelmēm
un putojošām krācēm,
Tu — drošie krasti,
kas aizmaldīties neatļauj.
Maniem viļņiem līdzās
tu pavasaros
ievu ziediem māj,
savu atspulgu man —
savai vienīgai —
kā mīlestību pāri viļņiem klāj.
Es tava upe
ar ziedu pilniem līčiem,
tu — mīļie krasti,
kurus viļņi glāstā skauj.
Tu sargā manu nemierīgo ceļu
ar mieru, kas no tevis pazust
neatļauj.
Anita Liepiņa
Turēt līdzi
90 60 90
Vispārpieņemtais standarts.
Baltvīna pudele somiņā,
Folijā ievīstīts zandarts.
90 60 90
Viss te tik patiess:
Krāsainas zīmolu birciņas,
Mērķtiecīgs tukšumā skatiens.
90 60 90
Gandarījumu prasa
Treniņos noskrietās jūdzes
Un zaudētā ķermeņa masa.
90 60 90
Dažkārt komentēt lieki:
Vārdu krājums, prasību saraksts
Un iedomu ienaidnieki.
Gina viegliņa
Kur gan ir palicis grēks?
Nevaru sadzirdēt,
Nevaru pasacīt,
Dienas kā putni trauc,
Brīnos un domāju,
Domāju, brīnos,
Debesis prātu jauc.
Jūtu es sauli
Un vasaras čukstus,
Sapni, kas pazudis sen.
Piedod man klusītēm!
Neraudi! Piedod!
Ozols vēl saknes dzen.
Pieliecies! Noskūpsti!
Lūpas, kas grēcīgas,
Tajās ir rožu spēks.
Aizsteidzas gadi,
Joprojām es brīnos:
Kur gan ir pazudis grēks?
