SARMĪTE RODE
Latvijai
Es varu tevi paslēpt
Dziļi azotē pie sirds,
Citiem jau nav jāredz,
Cik tuvu gaisma mirdz.
Es varu tevi atstāt,
Tālu pasaulē doties,
Zinu, tu gaidīsi mani,
Pie tevis atgriežoties.
Tev klusi gribu sacīt:
Laiks man dārgāko devis.
Man tavā mīlā sadegt,
Jo es nevaru bez tevis.
SARMĪTE RODE
Rudens saule
Koknesi zeltī
Pāri Kokneses pils mūriem
Rudens saule starus auž.
Pāri gadu simtiem sūriem
Divas upes viļņus glauž.
Viss ir tāpat kā senāk,
Karsti pulsē akmens sirds.
Sena teika sapnī atnāk,
Zelta kļavas ūdenī mirdz.
Un kā mīlestību pirmo
Šo dienu tu paņem līdz.
Plūst Pērse, Daugava sirmo,
Viss paliek manī ierakstīts.
Ārija Āre
***
Latvija!
Lai Tev pieder saules mūžs
Ar zilām debesīm un zaļām pļavām.
Ar ezeru dzidrajām acīm
Un rudens košajām kļavām.
Mēs esam Tev līdzās
Savas dienas un mūžus izdzīvot.
Latvija!
Tavs vārds dzīvos un skanēs
Paaudžu paaudzēs, mūžu mūžos,
Jo tas iekalts dzīvības akmenī,
Kurā pukst Latvijas sirds —
Mīlestībai, cerībai, brīvībai,
Gaismai — ik mirklim, ik dienai,
Ik mūžam.
Ārija Āre
***
Apkārt mīļa melodija skan,
Tautas dziesma tur plūst.
Pāri laukiem un ozolu birzīm,
Pāri pļavām un ezeriem ziliem.
To nedrīkst pazaudēt, apklusināt,
Jo tā iekalta dzīvības akmenī.
Tautas dziesmai ir jāskan,
Tā jāizdzied visiem mums kopā.
Pat zeltainās bites to dzied
Plaukstošā ābeles ziedā.
Tautas dziesma plūst tālāk un tālāk
Kā gaisma, kā saules stars
Pāri dienām, gadiem un mūžiem.
Apklust nekad tai neatļaus
Mūsu mātes un sentēvu gars.
ANITA LIEPIŅA
Slinkojot un pūstot?
Kur esi, mana tauta? Vai tur, kur kājas autas
Pēc sviesta, ko uz maizes rikas ziest?
Vai, atkarībās rauta, skauj birzī bērzu baltu,
Sev taisnojies, ka nespēj vairāk ciest?
Kur esi, tauta mana? Vai izvaidēts nav gana?
Kam tukšībā vēl savus spēkus šķied?
Laiks ieklausīties sirdī: vai taurētāju dzirdi,
Par naidnieku, kas tevī, trauksmi ceļ?
Kop dvēs’les dārzu sevī,
Gan manīsi, — kāds devums
Būs tam, lai tauta tiešām
zeļ un zied!
ANITA LIEPIŅA
Tu esi tēvzemes stāsts
Kamēr sarkanbaltsarkans aust rīts,
Vīri ozolu gatves dēsta,
Lai, gadsimtiem pāri šalkojot,
Tie par brīvu Tēvzemi vēsta.
Bērnu galviņas maigumā noglāstot,
Mātes auž jostās šos stāstus,
Izšuj brunčos un ņieburos,
Briedina maizes krāsnīs.
… Pret tumšajām debesīm kvēlojot,
dūmo lāpas…
Kā senču sūtīts vīraks.
Kā slāpēs, lai latvju dvēseles un
Tēvzemē gaiss būtu tīrāks.
Kamēr vien sarkanbaltsarkans deg rīts,
Saulei rietot, deg pamale sarkanbaltsarkana,
Ik rītu mosties un rasā mazgājies tīrs,
Goda kreklu baltu velc vakarā!
Maija Stepēna
***
Rudens vējos
es paslēpšos sevī,
lai nedzirdētu, kā koki raud.
Rudens vējos
ne gribēts, ne mīlēts
manā pasaulē ielauzties draud.
Rudens vējos
skan kapsētu zvani…
Viss dzīvais stingst jau miegā klusi.
Rudens vējos
skan gājputnu sauciens —
nāc līdzi, nāc līdzi uz saulaino pusi!
Rudens vējos
es mūžībā jūtu
neizzināto, kas garām plūst.
Rudens vējos
es sargāšu sevī
to sveci, kas deg vēl un palēnām kūst.
Maija Stepēna
***
Ieklausies!
Atbalss atbalso tevi.
Tā nav pati par sevi,
radusies ne no kā.
Laimei būs laimes garša,
skumjām — asaru…
Ja piķis un zēvele
pēc sēra smaržot sāk,
tad skaties,
kur tas nelabais
tevī ir paslēpies.
Gina Viegliņa
Kā mūžiņu nodzīvojam?
Kā mēs savu mūžiņu
Nodzīvojam?
Drusku augšup tiecamies,
Apkārt saulei vijamies,
Reizēm lejup liecamies,
Tā mūžiņu nodzīvojam.
Kā tie dadži pielīpam
Zemei cieši,
Visiem vējiem pakļauti
Nu patiesi,
Tomēr stingri stāvam mēs
Nesaliekti,
Tā mūžiņu dzīvojam
Nesatriekti.
Dievs, dod mūžu nodzīvot
Taisni, brīvi!
Savu zemi nepamest,
To, ko mīli,
Mēs kā priedes stāvēsim,
Ilgi, ilgi dzīvosim,
Vienmēr brīvi.
Maija Vegnere
Viduslaiku atskaņas
Salemas raganu sārti
Cauri caur mūžību deg.
Ugunīs gailošie vārti
Dvēseles debesīs ved.
Pagātnes oglēs un pelnos
Rakties spēj cilvēka prāts.
Melnus un pelēkus velnus
Beidzot ieraugi pats.
Vai tad nebūs reiz gana?
Plēšas jau gurumā elš.
Pa dzīvi tavu un manu
Uz sārtu arī ved ceļš.
Vējš lēnām izdzenā dūmus,
Kūrējs uz soliņa sēž.
Tikmēr tuvējos krūmos
Cits jaunus iekurus plēš.
Arvīds Točs
Dziesma zvaigznēm
Vēl vienu pagali pielikšu,
Lai nenodziest pēdējā ogle.
Lai zvaigznes šo dziesmu paklausās,
Kuru klusi dzied mana kokle.
Zvaigznes pie debesīm tālu,
Bet ugunskurs blakus man mirdz.
Es ticu, zvaigznes dzird dziesmu,
Ko dzied mana kokle un sirds.
Ar dūmu stabiņu sīku
Dziesma uz zvaigznāju slīd,
Un lēni dziest pēdējā liesma,
Vien ogles nakts melnumā spīd.
Kaut Visumā izzūd dūmi,
Bet faktiski nezūd nekas.
Tāpat kā nepazūd mirklis,
No katra jau paliek kaut kas.
Un tādēļ es ticu, ka dziesma
Ar dūmu stabiņu brauks,
Bez pieturām, stacijām, pauzēm
Uz mirdzošo zvaigznāju trauks.
