Ārija Āre
***
Raugos uz rudens vēlīniem ziediem,
kā viņi tik pareizi uzziedēt prot?
Pretim tumšajiem vēja mākoņiem
savā ziedlapu maigumā izstarot.
Dārzā ābele zarus man sniedz,
ar āboliem pilnus salikusi.
Kāpēc es nespēju rudenī pareiza būt?
Ar mani viss notiek savādāk.
Kā lai es spēju rudenī pareiza būt,
ja jūtu jasmīna ziedu šalkas,
ja sirdī skan vasaras putnu dziesmas
un domas sildās pie jāņuguns liesmas.
Kā lai es spēju rudenī pareiza būt?
Es ieeju rudens krāšņajā dārzā,
pie ābeles piestāju klāt —
āboli krīt man plaukstā un čukst —
sāc, sāc rudeni pieradināt.
Nolieku dārza malā vasaras dziesmu,
ieklausos rudens nestajās šalkās.
Es ceru un vēlos — varbūt, varbūt
es mācēšu rudenī pareiza būt.
Ar mārtiņrozēm un kļavu lapām
es izeju rudens vējiem pretī.
Es sāku lēnām rudeni pieradināt…
Anita Liepiņa
Dziesmotā dvēsele
Krustu krustiem dzīvi rakstot,
košos musturos izšūta,
Smalkos dūrienos krāsainiem dzīpariem
Villaines baltumā paslēpta,
Velkos savilkta, sašķietota,
Paminām mīta, sitavām sablīvēta
Mana dziesmotā dvēsele
Nīšu kārtās patveras pasargāta.
Sievu baltajos lakatos sieta,
Aubes trauslajās mežģīnēs vērpta,
Jaunavu zīļu un ziedu vainagos zied tā!
Rakstainās jostās ap šmaugo vidukli,
Prievēm apsietās adītās zeķēs
Dziesmotā dvēsele vienmēr
Ceļu uz Gaismu meklēs.
Ar saktu pie krūtīm
Piedziedāta svēta,
Tā nekad nekļūs lēta.
Sarmīte Rode
***
Kad pie iekurtas krāsns nav silti,
Diena nenožāvē nakts asaras,
Sirds kā gājputnu atstāta ligzda
Alkst pēc saules un vasaras.
Kas paliek? — tu atkal sev jautā
Un atbildi, pat negaidot, zini:
Tas ir viens sapnis par dzīvi,
Kuru īstenībai pieradini.
Maija Stepēna
***
Vasaras pēdas drīz izgaisīs —
ne bitītes nopūta liepzarā,
ne atbalss no ziedēšanas…
man nepaliks.
Saule caur mākoņu spraugām
pa stariņam vien
kā līdzijūtot zemē nometīs.
Visiem nepietiks…
Neskumsti!
Tev atdošu savējo.
Man būs gana tās mazās riekšiņas
prieka no vasaras,
kas sīkā mārpuķītē kā brīnums
vēl aizķēries.
Gina Viegliņa
Māksliniekam
Mārtiņam Freimanim
Viņš skrēja viegli un ātri,
Viņš bija viens,
Gluži kā ģitāras stīgai
Pieskāriens.
Skumjas acīs un sirdī,
Tumsā asaras lija,
Sagura dvēseles sāpes,
Viss bija, viss bija.
Skrēja viņš kopā ar draugu,
Viņš un mazs suns.
Satrūka dvēseles stīgas,
Izdzisa guns.
Maija Vegnere
Pēc salidojuma
Vairs pa dzīvi nelidojam kāsī,
Katru savā vējā ceļš sen ved.
Tikai jaunību kā dzimto bērzu tāsi
Atmiņas pa laikam pretī met.
Skolas gadi īpaši ikvienam,
Katram taču krūtīs sava sirds.
Lai cik biezā slānī sabirst dienas,
Atmiņās tie cauri gadiem mirdz.
Bet, jo vairāk lapu šķiras dzīvē,
Jo tās senās gaišākas vien kļūst.
Sen no kontroldarbiem esam brīvi?
Nē, vien citus jārisina būs.
Un no tiem vairs neizbēgt uz ielas,
Netaisnoties — soma aizmirsās.
Mēs nu visi, izauguši lieli,
Atskatāmies dienās senajās.
Reižu reizēm eksāmenu lapu
Laika vējš mīl mūsu priekšā klāt.
Jāmēra, cik īstenība sapas
Mums ar skolas ilgām senajām.
Maija Stepēna
***
Visskaistāk māk uzrunāt rudens,
drānās, košās, blakus nostājies.
Apburta un noreibusi esmu es
kā Līgo nakts,
kad uzzied papardes.
Vissmeldzīgāk uzrunā rudens —
gribas sauli skaut un pasargāt.
Vējā nosaluši,
kaili koki lūgsies,
lūgsies gan, bet paliks nedzirdēti.
Visskumjāk atzīt —
jau rudens…
gājputnu debess raksti
lēnām izbalo,
vējš, lidojošas lapas tvarstot,
dzied dziesmu to —
jau zināmo.
Sarmīte Rode
***
Es negribu no jauna sākt,
Es gribu turpināt
To ceļu, kuru mātes māte
Dziesmā baltu darināja.
Ne laimīga ābele būt —
Bet āboliem pilni zari
Un ik rudeni raudzīties
Pretī jaunam pavasarim.
Es tikai gribu turpināt
Kā zemē iesēts grauds
To mūžīgo saules ritu,
Kurā mums palikt ļauts.
Ārija Āre
***
Rudens man iemeta plaukstās
saulainu kļavas lapu.
Tā būs manas dvēseles ielāps,
tā būs rudens atslēga.
Ar to es atslēgšu durvis
tai dienai, kad mana dvēsele
gaismas un siltuma alks.
Sarmīte Rode
***
Viss manī cieši noglabāts,
Kā rudens apcirkņos krāts.
Viens miljons kļavu zelta
No Pērses man dāvināts.
Un tagad es varu investēt,
Vienalga, kādi nāks laiki.
To nav iespējams iztērēt,
Tikai vēl bagātākam palikt.
