Sarmīte rode
***
Saule debesīs augstu.
Nav nekā, kas bijis,
Domas, kas būs rīt.
Ir tikai mirklis šis,
Kad man uz plaukstas
Vasara — zelta spāre slīd.
Rudzupuķes ziedā
Debess atspulgu jūt,
Ir tik viegli zaudēt
Un neko neiegūt.
Ir tikai mirklis šis —
Kad man pieder viss.
maija stepēna
***
Es iešu savam laikam pretī,
ja tas starp zvaigznēm maldīsies,
un nejautāšu sev, vai gaidīts
un vai mēs kādreiz tiksimies.
Vai nav vienalga, ko tas man nesīs,
kas manās plaukstās ielikts tiks —
vai tikai vēja nesti nieki
vai tomēr kaut kas paliekošs.
Visu pieņemšu, ko dosi.
Ja augšā tas man paredzēts —
to nemainīs ne lūgums sirdī,
ne arī pāri plūstošs prieks.
Klusēšu, kaut arī vārdi
lūgs manām lūpām brīvību,
es neiešu un nemeklēšu,
kas būs mans, tas atnāks pats.
Anita Liepiņa
Dzīvot pa īstam
Pa naža asmeni staigāt,
Griezt piruetes
Uz asmens smailes
Smaidot…
Nē, ne tādēļ,
Lai acis gail.
Tev bail?
Brīvam esot,
Tas ir
Kā elpot
Tik viegli.
Kā glāstīt vēju…
Jo tev
Vienkārši
Patīk dejot.
Ārija Āre
***
Piniet, meitas, vainadziņus
no vasaras ziediņiem.
Mirdzēs ziedi, mirdzēs acis,
mirdzēs pati dvēselīte.
Vari nerūkt, pērkonīt,
Līgo dienas vakarā!
Skanēs dziesmas, ritēs dejas,
tavu balsi nedzirdēs.
maija stepēna
***
Izbridis gāršas, ziedošas pļavas,
Jānim vainagu novijis,
vakara krēslainā mētelī tinies,
Līgo vakars dedz jāņugunis.
Arī toreiz jasmīnu vainagā vija,
māju sargāja pīlādžzars,
skanēja līgo, bet manas acis
tevi vien starp līgotājiem meklēja…
Tik daudzi gadi… līgo skanoši,
rīta rasa kā sudrabs balts…
Tavās rokās tik silti, droši…
bet… saule jau kāpj virs apvāršņa.
Daila Bružuka
Pa īstam
Kaut kur starp mākslīgām saulēm,
Viltotiem draugiem,
Neīstiem tēviem
Un Parīzes sārtām lūpām
Mīlestība gaiļbikšu pļavā
Pretī laimei skrien.
Kaut kur starp sejas grāmatas draugiem,
Veciem tēviem,
Dabīgām lūpām
Un saulrietiem īstiem
Mēs gaiļbikšu pļavā
Pretī mīlestībai skrienam.
Varam jau arī puķu pļavā neskriet,
Varam arī pa dubļiem
Vai pa mēsliem brist.
Galvenais — pa īstam
Vienam otra plaukstas just.
Ārija Āre
***
Ir jauna vasara un atkal jūnijs klāt,
pilns jāņuzāļu piebirušām pļavām.
Tas atnesis mums sen jau sāktus vārdus
ar līgo dainām, dziesmām skanīgām.
Skaņas savīsies kā lapas ozolzaros,
acīs mirdzēs svētku dzirkstelīte.
Dziesmās, dejās līdzās mirdzēs
Jāņu nakts dvēselīte.
Sarmīte rode
***
No ozolu stiprajiem zariem,
Madaru ziedošās spīts,
No margrietiņu uzticības,
Mīlas, kas magonēs tvīkst,
No mūsu sentēvu spēka,
Kad dziesma debesīs stīdz,
Tev vainags, Latvija,
Saulgriežu vakarā pīts.
maija vegnere
Negaisa naktī
Kurā dzīvē tu manējais biji?
Kādā mūžā būsi vēlreiz?
Tik daudz lietus starp mums jau lijis,
Tik daudz gadiem bij’ ritējums greizs.
Vai par tevi man zibeņi raksta,
Tumšā naktī mākoņos skrejot?
Baidos debesis īgnumā bakstīt,
Savu neziņu izkaisu smejot.
Cik vēl dienu, gadu vai mūžu
Vējā dzeguze piekūkos mums?
Varbūt vēlreiz pasaulē būsim
Tie, kas divatā smejas un skumst.
Ārija Āre
***
Jāņu vakara ugunskurs aizdegts,
siltām liesmām dzirkstī un kvēl.
Tas ir laiks, kad ozolu vainagos
uzvirmo sentēvu lepnums un gods.
Atvērsim senās pūralādes,
kurās no senčiem daudz mums dots.
Līgo vakars iemirdzēs rotās
un senās skanīgās līgodziesmās.
Sentēvu gaismu šai vakarā jūtam
alus kausos un siera ripās,
tautas tērpos, linu kreklos
un jāņzāļu košajos vainagos.
Jāņu vakara gaišais ugunskurs
paaudžu paaudzes kopā sauks.
Tajā sentēvu lūgšanas dzīvo,
kuras dāvātas visiem mums.
