Gina Viegliņa
Vēstule draugam
Mans draugs, mēs degam dzīves liesmās
Kā sadeg gunī bērza tāss,
Kā sausa zāle pavasarī
Un saule karstās vasarās.
Vienalga, vasara vai rudens,
Vienalga, lakstīgalas dzied,
Jo tavās acīs mīlestība
Un zilas rudzupuķes zied.
Es eju prom, es ceļa jūtīs,
Kaut vēji sniegu sejā pūš,
To dzirksti, ko tu kādreiz devi,
Man vienai šodien jāuzpūš.
Vienalga, vasara vai rudens,
Vēl zilas rudzupuķes zied,
Un acīs kvēlo mīlestība,
Un birzī lakstīgalas dzied.
Ko gaidi? Šķirti mūsu ceļi,
Es nepārmetu, tas nekas,
Tu atnākt toreiz nevarēji,
Jo dziļas bija kupenas.
Vienalga, vasara vai rudens,
Vienalga, lakstīgalas dzied,
Jo manā sirdī mīlestība
Kā zilas rudzupuķes zied.
juris Siliņš
Sonets
Tu sniedzi man visvairāk kāroto,
Visgrūtāk gūstamo, visskaistāko —
Kā sieviete, kas vīrietim sniegt to
Spēj esamības dzīlēs sargāto.
Un modās prieks kā gaismas triumfs spožs,
Kā saules stars tik silts, tik maigs, tik jauks.
Vai purvā var vēl būt kaut kas tik drošs
Kā satikts uzticams un patiess draugs?
Kā mūzika man alkas galvā dun,
Kad tavas krūtis manās plaukstās guļ, —
Tā kamene, kas saulrietā vēl zum,
Uz mūsu lūpām savu medu kuļ.
Ai! Šobrīd esmu tevis pievārēts,
Gan reizē iesvētīts un nolādēts.
Maija Vegnere
***
Jau kuro reizi kārtis nesanāk.
Teic “zinātāji” — mīlas laimē veiksies.
Vai tiešām saule ausīs citādāk,
Uz pavasari ziemas vēji steigsies?
Rīts uzaust tāds kā vakar, aizvakar.
Ar baltām pārslām vienaldzība snieg.
Tās vēsām pūkām tikai seju skar.
Es negribu, lai dvēselē tās tiek.
Zem sniega klusi sniegpulksteņi dzimst,
Teic — ziema nav nekāda bezcerība.
Zem ledus taču upes nenorimst,
Caur mākoņiem skrej
saules staru ziba.
Sarmīte Rode
***
Vēl pēdējais mēģinājums
Ielēkt skrejošā vilcienā
Un tevi nenokavēt, dzīve.
Tā sirds uz trotuāra,
Ko reiz tur atstāja Čaks,
Tāpat arī manējā pukst.
Bet, kad ziemas vidū
Pavasara balsi dzirdu,
Es zinu — vēl varu paspēt
Tevi gaismas starā noturēt.
Ārija Āre
***
Neraksti manu vārdu sniegā,
saule to izdzēsīs.
Paturi to pie sevis,
pie tevis tas negaisīs.
Nezīmē manu vārdu smiltīs,
vējā tas sajauksies.
Paturi to pie sevis,
pie tevis tas piekļausies.
Nesauc manu vārdu lietū,
lietus lāses to samērcēs.
Paturi to pie sevis,
pie tevis tas uzziedēs.
Nesauc manu vārdu tukšumā,
klusums to pazaudēs.
Paturi to pie sevis,
ar tavu vārdu tas saziedēs.
Daila Bružuka
Mīlētāju dienā
Vai zini to stāstu
Par zēna salauzto roku
Un ielu no durvīm līdz tavām plaukstām,
Par ābolīti Ziemassvētkos
Un narcisēm sniegā?
Vai zini to stāstu
Par bēgšanu Nekurienē,
Par rēgiem un maldiem
Vienai bez tevis?
Vai zini to stāstu
Par ziedošiem ķiršiem,
Par laimes kurjeriem
Un tevis dāvinātiem ziediem?
Mīļais, vai zini to stāstu,
Ko nedrīkstam stāstīt nevienam —
Par trauslām būtnēm, vienradžiem
un lauvām?
Maija Stepēna
***
Tikai nedāvini ziedus,
kas uzplaukuši ziemā,
tiem ziedlapās vēl
saules glāsta nav.
Dāvini man vārdus,
kas dzimuši tev sirdī,
ne tos,
kas ceļa malā atrasti.
Dāvini man ziedus,
kas uzzied agri maijā,
pavasara plaukstās sargāti.
Nesaki tos vārdus,
kas tad, kad gribas klusēt,
vienaldzīgi pār lūpām pārsviesti.
Es gaidīšu to dienu,
lai atplauktu kā puķe,
kas vasarā zied saules auklēta,
es gaidīšu to dienu,
ko sirds pie krūtīm piekļaus,
kad klusums vārdiem
ieskanēties ļaus.
Sarmīte Rode
***
Neticu, ko teicis gudrais Zālamans,
vārdus gredzenā kaltus: viss pāries.
Es ticu tam, ko reiz tu sacīji man,
Kas mūs vieno, nekad nepāries.
Laika upei pāri, tur, kur otrs krasts,
Mūsu sapņi dzīvo izsapņotu dzīvi.
Lai cik tālu ietu, šeit to neatrast,
Vien kā putniem aizlidot —
Laimīgiem un brīviem.
