Sarmīte Rode
***
Māla krūzē liepziedu tēja
Smaržo pēc bērnības.
Kā balta diena aizzibēja
Laiks, ko atgriezt gribas.
Un nēsāt tuvāk pie sirds
Grāmatu plaukstas lielumā,
Kurā epifānijas mirdz
Zvaigznes dienas tālumā.
Lai izlasītu tikai vienu —
Kā bez sāpēm un steigas
Nodzīvot dienu no dienas
Dzīvi laimīgām beigām.
Anita Liepiņa
Aizkulisēs
Aizver aiz sevis durvis, —
Caurvēja te vairs nav!
Kā žonglieris, iluzionists vai burvis
Durvju ailā siluets tavs.
Veco klavieru taustiņiem pāri
Izbijies trusis taustās.
Skaņu kakofonija aizkulisēs
Līdz ar putekļiem sēstas gausi…
Rampu ugunīm dziestot,
Nerīb bungas, klust stīgas.
Izrādes spriedzes izmocīta,
Dvēsele pieplok pie grīdas.
Aizver aiz sevis durvis, —
Caurvēja te vairs nav!
Laikā starp performancēm
Ceļš ejams katram savs…
Ārija Āre
***
Pāri laukiem un ezeriem ziliem,
pāri pļavām, mežiem un jumtiem
tik gaistošs un mirdzoši balts
lido sniegpārslu plīvurs maigs.
Tas pieskarsies lēni mums katram
ar ziemas austajiem glāstiem.
Un piebērs pa saujai sniega
mūsu sapņu un likteņu rakstiem.
Katru gadu sniegpārslu plīvurs virmo,
kā balta svētība pāri mums trauc.
Nekas jau nemainās — laiks lēnām sirmo,
tas mūsu dienas un gadus jauc.
Maija Vegnere
Sniega rīts
Visu nakti snieg kā balti sapņi
Pārslas vieglās, ziemas brīnums šis.
Pumpurus un pelēcību apņem
Baltums, radies augstu debesīs.
Piedod mums par to, ka melnas pēdas
Steidzamies no rīta iemīdīt.
Ja vien spētu, dzēstu visas bēdas
Jaunas pārslas, klājoties ik rīt.
Saule mākoņos guļ ziemas miegu,
Īsu skatu apkārt pametot.
Drīz, tik drīz ar pavasara prieku
Steigs tā debess augšā uzmirdzot.
Maija Vegnere
***
Negribēt ikdienā sapīties,
Tur tauriņi aplauzīs spārnus.
Ļaut sapnim kā balonam raisīties
Un purvam cerību pārnest.
Neatdot steigas tītavām
Dzīvi sev drupatās samalt.
Gan sauli, gan vēju un lietavas
Savā pasaulē iekalt.
Gribēt, negribēt, ienīst un vēlēties —
Mūsu dzīvei likums šis viens.
Starp sauli un mēnesi spēlēties
Ved mūs likteņa pavediens.
Anita Liepiņa
Ilgtemiņa
mājasdarbs
Visgrūtāk ir saprast pašam sevi:
ko saņēmis, kā ieguvis,
Kas devis…
Ar bagātību šo tad ko lai iesāk?
Kā izmantot,
Lai sevi nenotiesāt
Par izšķērdēto laiku, uzticību, domām,
Kas gadiem krātas, slēptas ceļasomā?
Par talantiem, ko esi zemē racis,
Nāks Radītājs
Un norēķinu prasīs.
Gina Viegliņa
Ziemā
Tu par mani dažkārt brīnies,
Tā tas ir,
Es kā skaida upē peldu,
Laiks mūs šķir.
Balta taka, baltas domas
Takā minu,
Katrā solī grūti vārdi,
To es zinu.
Manos matos sudrabs zogas,
Ziema klāt,
Visus ceļus, visas takas
Gribu izstaigāt.
Sirds pēc saules augšup tiecas,
Pārslas krīt,
Ko tu brīnies, manu mīļo
Eņģelīt?
Vēji logā pārslas sagriež,
Kas būs rīt?
Dievs, vai vari tikai nedaudz
Pagaidīt?
Lidošu, kur bezgalība,
Zvaigznes krīt,
Ko tu brīnies, vai vēl vari
Mani sasildīt?
Gina Viegliņa
Pārdomas
Laiks visu saliks savās vietās,
Gan to, kas bija, ir un būs,
Un pilnu klēpi ziedu nesīs,
Ar skūpstu apbalvos tad jūs.
Pie ausīm labus vārdus sacīs,
Uz sapņu kuģi aicinās,
Brauks cauri rudenīgai miglai,
Varbūt no ļauna pasargās?
Tu aizmirsīsi savas bēdas,
Kas bijis — bijis, sargās laiks,
Un kaut kur dziļi, dziļi krūtīs
Vēl tevī lidos tauriņš maigs.
Naula Dzirkale
Tu pats
Tu man aizliedzi
Ielaist istabā
Sapņus par tevi…
Bet tos nebaida
Gadi, ne tālie ceļi.
Jo kādreiz
Zaļo gaismu
Tu pats tiem devi.
Naula Dzirkale
Sveiciens
To sniegpārslu,
Kas gar logu slīd,
Kā sveicienu es gribētu
Tev šodien aizsūtīt.
Tas neliels pārsteigums
No manas puses būtu,
Kad citas pārslas
Apkārt lidinājas
Un grib pie tavām
Lūpām pieskarties.
Raud mana pārsla,
Rūtij pieplakusi,
Jo vējš ir mainījies
Uz citu pusi.
Sarmīte Rode
***
Iet pasaule bojā kā novītis stāds,
Mirst bērni, nezinot, kas mātes glāsts.
Krīt lidmašīnas un pārvēršas pelnos,
Dzīvība aiziet mākoņos melnos.
Izslēdzu radio, neklausos ziņas,
Bet nevaru aizbēgt no sirdsapziņas.
Kā šajā pasaulē nosargāt varu
Cilvēcību — Dieva visgaišāko staru?
