Ārija Āre. Sapņu bites. Šķiet, liepziedos sāk sapņu bites sanēt, tās senos gadus naski kopā sauc.
Ārija Āre
Sapņu bites
Šķiet, liepziedos sāk sapņu bites sanēt,
Tās senos gadus naski kopā sauc.
Tām jāļauj pāri laiku lokiem sanēt,
Lai prom no tavām liepām neaiztrauc.
Jel ieklausies! Nāk gadu mirkļi ciemos,
No sapņu pļavām tuvās liepās stāj.
Ir mazliet dīvaini — tu stāvi dzīves vidū
Un noraugies, kā bites gadus vāc.
Vēl ilgus gadus liepās bites sanēs
Un atmiņas par dzīves mirkļiem krās.
Liks domām pacelties un lidot tālēs,
Pie seniem ilgu sapņiem pretim trauks.
***
Gina Viegliņa
* * *
Mans liktenis ir krāsains tauriņš
Un maziņš pelēks zirneklīt’s,
Kas smalkā tīklā ietin spārnus,
Tik gaisīgā kā Ķīnas zīds.
Es raujos ārā no šī tīkla,
Kur saules sudrabs debesīs,
Kas daudziem vēl arvien ir mīkla,
Vai mūs kāds reiz tur sagaidīs?
Vai laime tur? Vai tikai sāpes?
Vai ļaunums, skaudība un naids?
Es gribu lidot tā kā tauriņš,
Kam spārnu galos saules smaids.
***
Velta Aizupe
Kamēr nebūs
Aug ik brīdi kvēlāka šī dziņa —
raudzīties uz gaismas pusi.
Taču modri iebilst sirdsapziņa,
ka par maz es tādēļ darījusi,
un vēl īsti nemaz nesaprotu,
ka ir jānopūlas mūžu sūri.
Kamēr nebūs spoži izgaismoti
manas dvēs’les ēnu pilnie stūri,
sīkstie paradumi netiks strikti
līdz ar visām saknēm ārā rakti,
vietā tīri centieni un darbi likti,
velti ceru uzveikt sevī nakti.
***
Ārija Āre
* * *
Esi ar mani, rītavējš,
Lai es spirgta un smaidīga būtu.
Neatstāj mani, rītavējš,
Tavos rītos es skanīga kļūstu.
Vijies ap mani, ziedoņvējš,
Lai košāk zied vasaras manas.
Noglāsti mani, ziedoņvējš,
Lai ilgāk es vasaras skavās.
Pasaudzē mani, ziemeļvējš,
Daudz manos ceļos jau skrējis.
Paklusē, lūdzu, ziemeļvējš,
Daudz no manis jau ņēmis.
Es pielūdzu tevi, rītavējš,
Ļauj man līdzi tev traukties.
Esi ar mani vēl, rītavējš,
Es gribu vēl laimīga saukties!
***
Gina Viegliņa
Sirdsapziņa
Sirdsapziņa — mūsu meži, lauki,
Sirdsapziņa — mēmums savažots,
Ubagi un bērni klaiņojoši,
Nabadzība, asaras un posts.
Aizspied ausis, nedzirdēsi vaidus,
Izliecies tu kurls un nevarīgs.
Izmisums dzen nāvē vecumdienas,
Pats tu izmisumā jūties sīks.
Sirdsapziņa — saltu vēju gaudas,
Kungs, ak Dievs, kad beidzot beigsies tas?
Sirdsapziņa mazajiem ir balva,
Sidraboti dzidras asaras.
***
Alma Upmale
Aizvērtos vasaras vārtos
Modusies esmu no miega,
no saules skumīgā glāsta.
Dzirdu — tur, laukā, zem sniega
vēl lapa lapai ko stāsta.
Vēl bērzā kāds putns klaigā,
pēc vasaras siltuma sauc.
Vējš kļavlapu iemet man vaigā
un lietu ar puteni jauc.
Bet tu arvien vēl stāvi
aizvērtos vasaras vārtos
ar domām par dzīvi un nāvi.
…un visapkārt birst lapas sārtas.
***
Ārija Āre
Lai tādi paliekam
Kas esam mēs šai lielā mūžu dārzā,
Vai saulesstars, vai rasas piliens sīks?
Vai putna balss tur kuplā bērza zarā,
Vai zieds, kas pavasarī plaukst?
Varbūt, ka esam sveču liesma silta,
Kas tumšās naktīs logos gaismu dedz.
Bet varbūt piliens dzīves kausā pilnā,
No kura dzerot dzīvi baudīt ļauts?
Varbūt, ka ziediņš kādā jasmīnkrūmā,
Kur apkārt, medu vācot, bites dūc.
Vai varbūt gariņš mazs, kurš kādu sargā,
Un pretim veras tam, kas ziedu plūc.
Var jau būt, ka esam vārdā kādā,
Kurš reizēm skaļi, reizēm lūdzot saukts.
Un, nomaldoties dzīves labirintā,
Tik īsti saprotam mēs vārdu “draugs”.
Lai tādi paliekam, kā esam —
Ar savām rūpēm, priekiem, asarām.
Lai dzīvesprieku allaž sirdī nesam
Vēl ilgi cauri skaistām vasarām.
***
Velta Aizupe
Locis
Spirgta brīze pūš dvēseles burās,
un tā lēnām no stinguma mostas,
Gana ilgi jau nejauši vēji
viņu trenca uz ostu pēc ostas.
Māņu ugunis raidīja bākas,
kuras tuvumā negaidot gaisa,
Snaudā grimušās dvēseles dzīlēs
tomēr lūgsna pēc pilnības kaisa.
Ceļas tagad tā brīva no šaubām,
zinot atskārsmē, līksmā un saldā —
beidzot pārņēmis vadību Locis,
kas pār visu šai pasaulē valda!
