Ko lai es izlūdzos liktenim savam, kad gadi jau liepziedu briedumā zied?
***
Ko lai es izlūdzos liktenim savam,
Kad gadi jau liepziedu briedumā zied?
Visa jau dzīvē, šķiet, pašai ir gana,
Un pašai pa dzīvi tik skriet un skriet.
Varbūt palūgt pavasarim
Ievu ziediem reibinošu rītu,
Lai līdz vēlam rudenim
Ievas smarža matus vītu.
Varbūt palūgt vasarai
Jāņu ugunskura liesmu,
Lai līdz ziemai baltajai
Neaizmirstu Līgo dziesmu.
Varbūt palūgt rudenim
Rudens vēja ziedus,
Lai tie manam liktenim
Dāvā siltus priekus.
Ko vēl lai lūdzu liktenim savam,
Kad gadi jau liepziedu briedumā zied?
Vien dzīvot, sevi un citus mīlot,
Un liktenim līdzās iet un iet.
Ārija Āre
***
Ar zemes svētību pavasarī
Maigi kā bērzi salapot prot
Es izeju dzīvei un pasaulei pretī,
Sevī bērza dvēseli sargājot.
Ar mātes valodu un godu
Ceļš aizvīsies kā lakats balts,
Kad manas debesis satumsīs,
Pār galvu dzimtie bērzi šalks.
No sīka asna, no saknītes
Viss projām bezgalībā tiecas.
No piedzimšanas līdz mūžībai
Man bērza priekšā jānoliecas.
Sarmīte Rode
***
Cik ātri, ātri novīst ziedi!
Cik ātri gadi skrien un zūd!
Skat, sārta tulpe ziedlapiņas
Pa vienai nomet, zemē trūd.
Tā uzziedam un novecojam,
Ak, Dievs! Kāpēc tik īss ir mūžs?
Vēl nesen bijām jaunas, skaistas,
Nu matos salna, vēji pūš.
Un vējā izkaisīti ziedi,
Un dziesma neizdziedāta tur,
Es klausos naktī lakstīgalas
Līdz saule guni eglēs kur.
Gina Viegliņa
***
Es iesēžos bērnības šūpolēs
Ar vasaras ziediem pār pleciem
Un, raugoties egļu galotnēs,
Es aizsūtu sveicienus vējiem…
Vējam, kurš bērnības paspārnē mīt,
Laukos un pļavās kurš nerātni klīst.
Vējam, kurš pasaku zemē sauc
Un dzīves mirkļos kurš līdzi trauc.
Vējam, kurš piestāj dzimtajās mājās
Un pagalma vārtiņus vaļā ver.
Vējam, kurš klusumā sarunājas,
Vēl mātes un tēva siltumu tver.
Vējam, kurš raudāt un smieties prot,
Kurš līdzās, šo dzīvīti dzīvojot.
Vējam, kurš mūžam nepievils,
Bet noglāstīs klusi un piedos.
Es iesēžos bērnības šūpolēs
Ar smaidu un vasaru sejā
Un turos vēl egļu galotnēs,
Un maldos vēl bērnības vējā.
Ārija Āre
***
Kur lai saulaino prieku es lieku?
Lido stārķi un strazdi jau dzied.
Katru dienu es vadu kā nieku,
Katra diena ir brīnums, man šķiet.
Čalo strauti, un Iecava palo,
Ai, kā gribas man dziedāt un smiet!
Saule sudrabu ūdeņos skalo,
Visa pasaule līksmo un dzied.
Reibstu gaisā, ko pavasars nesis,
Reibstu skaņās, ko atnesis Dievs,
Krāsas skaistākās narcisēs lējis
Tur, kur dvēselei patverties.
Kur lai saulaino prieku es lieku?
Visa pasaule līksmo un dzied,
Saule izkaisa starus ar sieku,
Ai, kā gribas man līksmot un smiet!
Gina Viegliņa
