Inta Cielava
Tāda ir tā
Ar priecīgu pieneni sirdī
un sauli debesīs —
tāda ir tā —
mūsu mīļotā.
Ar rietumvēju matos
un jūru dvēselē —
tāda ir tā —
vienmēr mainīgā.
Ar sīku, lepnu sēklu,
kas izaugt spēj
par slaidu egli Gaiziņā, —
tāda ir tā —
vienmēr alkstošā.
Ar tīrām domām,
ko sarkanbaltsarkanā karogā
iekrāso bērna roka, —
tāda ir Latvija —
mūsu vienīgā.
Naula Dzirkale
Lietus diena
Ko lai novēl lietus dienā?
Varbūt sauli, lai tā spīd.
Gaismu ienes atkal mājā,
Mākoņi lai projām slīd?
Mežiem pāri padebeši
Atkal miglas tīklus auž.
Vai tos uzveiks saules stari,
Novakars mums neizpauž.
Prieks lai atmirdz lietus lāsēs
Mirkli skaistu padarīt.
Arī pelēcīgu dienu
Varam skaisti nodzīvot.
Sarmīte Rode
***
Dziesmu senu un tālu
Pāri Daugavai dzirdu
Par bāliņu, kas nepārnāks,
Bet ar gaismas soļiem sirdī
Mēs vienā zvaigžņu rakstā
Reiz būsim kopā austi.
Bet, kamēr dziesma stīgo,
Liesmos pilskalni neaizrakti,
Ceļā, kas man vēl ejams,
Balts bērziņš izgaismos nakti.
Kā debesīm lūgšana
Skanēs vārdi neizteiktie:
Es gribu savā zemē
Raudzīties, kā saule aust,
Caur sidraba birzi iziet,
Ne zariņa nenolauzt.
Gina Viegliņa
“Bet manī sāp tāpat —
Vēl nesadzijis.”
(Anita Svētiņa)
Cel galvu augšā!
Cits cita nesaprasti,
Garām bieži ejam,
Jo aukstums krūtīs
Pakļauts saltam vējam.
Tur vientulība,
Sāpe — smaga nasta,
Iet vecmāmuļa,
Citu nesaprasta.
Tāds liktenis
Ir daudziem, daudziem bijis,
Tu piecelies,
Kaut sāp, ir nesadzijis.
Tas vārds ir sāls,
Kas, rētās kaisīts, sūrst,
Cel galvu augšā!
Lai gan sirds jau gurst.
Naula Dzirkale
Viss
Sen viss jau izdedzis,
Kas sirdi sildīja.
Kādēļ tu atnāci
Pie manis šovakar?
Ir krāsnī palikušas
Tikai melnas ogles
Un mirkļa atspulgs
Sveces liesmiņā.
Ārija Āre
***
Dod, Dievs, visiem mums
Mīlestības gaismu kurt,
Lai mēs, savu zemi mīlot,
Spētu mūžu izdzīvot.
Liec, Laimīte, tautas dziesmas
Katra bērna šūpulī,
Lai, tiem augot, apkārt skan
Dziesmas dzimtā valodā.
Aizdedz, debess, vienu zvaigzni
Gaismai mīļai, mūžīgai,
Lai tā spētu arī tumsā
Mirdzēt pāri Latvijai.
Dod, Dievs, visiem mums
Gaismas starus dvēselēs,
Lai tie atļauj mūsu sapņiem
Savā zemē izziedēt.
Ārija Āre
***
Virši zili, virši sārti —
Man šī dziesma ausīs skan,
Vasara kad savas plaukstas
Rudenim ap kaklu vij.
Kāpēc, vasara, tā steidzies?
Rudens tevi piemānīs.
Atnāks ziema, sniegus vīs,
Rudeni prom aizvedīs.
Maija Vegnere
Īsrindes
No debesīm pērles bira.
Noķēru. Izkusa.
Krusa.
***
Sūtu īsziņu, lai tevi pakutina.
Nesajuti.
Aizmirsu — tev nekut.
***
Mēness kā naktslampa
Uz jumta gala.
Man sala.
***
Zirnis apvijās kartupelim
Augšup kāpt.
Bet tam bumbuļi sāp.
***
Kaza kāpa debesīs.
Spēja.
Mēs baidījāmies vēja.
***
Putns atsitās rūtī.
Dzīvs.
Vai lidos vēl brīvs?
Ārija Āre
Es pateicos savai zemei
Es pateicos savai zemei,
Ka lemts man pēdas te mīt,
Es pateicos savai zemei,
Ka varu dzīvot un sapņus piepildīt.
Te Latvijas bērzi un liepas aug,
Te lepni un brīvi ozoli šalc,
Te sazied pļavas un upes ūdeņi trauc,
Te putnu dziesmas lidot mūs sauc.
Es pateicos savai zemei par pavasari,
Kurš jauniem asniem sazaļot ļauj,
Es saku paldies par vasaras dienām,
Par rudzu laukiem un ziedošām pļavām,
Par Latvijas košajām kļavu lapām,
Kuras rudeņos mūsu likteņos vijas.
Un tad nāk ziema ar sniegpārslām baltām,
Ar ledus ziediem un Ziemsvētku skaņām.
Es pateicos savai zemei par katru dienu,
Ka lemts man pēdas te mīt.
Es varu te dzīvot, raudāt, smieties, gavilēt,
Savu zemi godā turēt un to pa īstam mīlēt.
Es pateicos savai zemei — Latvijai.
Māris Kalējs
Brīvības piemineklim — 80
Jau astoņus gadu desmitus
Pār Rīgu trīs zvaigznes mirdz,
Tās — mūsu mīļās Latvijas,
Mūsu Tēvzemes sirds.
Pār Latvijas ārēm un mežiem
Karogs sarkanbalts plīv,
Tas katram Latvijas cilvēkam
Vienmēr tik dārgs un mīļš.
Lai mūžam dzīvot Tev, Latvija!
Tu mūsu sirdīm tik dārga,
Lai Tavā mūžā Tev neredzēt
Nevienu dienu bargu!
