Sarmīte Rode
Es esmu tavs ceļš
Es esmu tavs ceļš,
Kas nav vēl sācies,
Viz saulē akmentiņi,
Kuriem pāri neesi nācis.
Kad pirmo soli spersi,
Jāņtārpiņu lukturīšos
Gaisma iemirdzēsies.
Es tev līdzi iešu,
Vienalga, uz kuru pusi.
Pāri upei būšu tilts,
Lietainā pēcpusdienā —
Rokasspiediens silts.
Iesim kopā līdz apvārsnim,
Cik tālu saredz skats,
Būšu pie tevis arī tad,
Kad tālāk iesi pats.
Maija Vegnere
***
Pa dzīvi kā pa oglēm karstām
Ikvienam reizēm nākas iet.
Par izkāpšanu laimes krastā
Vairs tikai radio vien dzied.
Kad dienas tā kā akmens lāses,
Kā karsti pelni virsū krīt,
Te nokūp melnas bērzu tāsis
Un tumšā miglā slēpjas rīts.
Vien dvēsele rod gaismas taku,
Tai ogles — saules atspulgs vien.
Un, ja vēl otra rodas blakus,
Tad priekšā saules zaķēns skrien…
Ārija Āre
***
Mani gadi atmiņu kurpēs
Pāri pļavām un pakalniem iet,
Iet pāri ezeriem, mežiem un
purviem,
Pāri tumšajiem akačiem.
Krustcelēs es apstājos,
Apstājos un skatos —
Manas kurpes gadu vītās
Nav vēl novalkātas.
Iešu ļaudīs, iešu tālāk,
Iešu savās mājās.
Aiziešu es ziedu pļavās
Rīta sauli sveikt,
Arī klusam novakaram
Labu nakti teikt.
Iešu, kamēr gadu kurpes
Turēsies man kājās.
Daila Strika
***
Vēl vakar jutos kā magone,
Kura izsviesta mēslos,
Kā suns, kurš uz dīvāna met spalvu
Un ne tā ir sācis turēt galvu,
Kā stikla pudele, ko nodod taras punktā,
Kā veca švamme, kuru negribas vairs turēt plaukstā.
Kā…
Lieka…
Lieta…
Tev taču vajadzīga brīva vieta!
Sasodīts!
Es biju aizmirsusi,
Ka mēslos neaug tikai ķirbji.
Un ir vienalga,
Mēslainē vai dobē,
Es esmu magone.
Tu vari skaitīt lūgšanas, cik gribi,
No manis nekad neizaudzināsi ķirbi!
Naula Dzirkale
Dzīve
Dzīve jau nav sadalīta gados,
Bet gan dienās ir un naktīs tā,
Bet mēs paši tādu izveidojam,
Gados liekam to un gadsimtos.
Dienas izšķir mūs, bet vieno naktis,
Gadalaiki nāk un atkal projām iet,
Gluži negaidot mums kādā dienā
Baltas drīksnas tumšos matos zied.
Kādā naktī dzīve aiziet garām,
Rīts neko vairs jaunu neiedod.
Un bez neiegūtā jāpavada dienas,
Un ar iegūto ir jāprot sadzīvot.
Maija Vegnere
Grafiti
Reiz baltam rītam lūdzu košu dienu
Kā varavīksni ieaugt pasaulē.
Man liktenis bij’ ieplānojis sienu,
Uz kuras zīmēt to, kas dvēselē.
Ar prieka zeltu sauli uzzīmēju,
Ar skumju pērlēm — rasu ziedlapās,
Ar sapņu zilo vizbulītes viju,
Bet mīlas sārtais auga magonēs.
Kaut kur pa vidu brūna zemes strēle
Un saules tiltiņš viļņos Daugavā.
Ir uzzīmēts nu laukums dzīves spēlei,
Vien jāprot pašai nodzīvot pēc tā.
Daila Strika
***
tik sen jau solīts
puķu pušķis mammai vāzē
pie loga trepes
velosipēds paslēpts jasmīnkrūmā kā kara bāzē
ar laimes smiekliem piebārstīta pieneņpļava
basketbola bumba mums šodien pašiem sava
es šajā spēlē esmu tikai Tava
kaut arī nesaprotu es no tās ne nieka
mainu taureņus pret braucienu uz tava bagāžnieka
Gina Viegliņa
Saki man!
Saki vienu mīļu vārdu!
Es pie zvaigznēm turēšos
Un no tumsas tavās acīs
Ilgi, ilgi lūkošos.
Būšu poga tavā frakā,
Cieši, cieši turēšos,
Nākšu es pa šauru taku,
Tavās acīs lūkošos.
Saki man tu, rudzupuķe,
Zaļā pļavā ziedēšu
Un kā saules stariņš cieši
Tavas lūpas skūpstīšu.
Sarmīte Rode
***
Saules rieta virs Daugavas,
Ķiršu, ko tavas rokas plūks,
Vienas vīgriežu vasaras
Man nekad vairs nepietrūks.
Divas laipas, ko upe nes,
Tai citā laimīgā krastā,
Tie, saulei rietot, esam mēs,
Ieausti vienā zvaigžņu rakstā.
Gina Viegliņa
Dvēsele un ticība
Iedēstot ticību,
Iedēstot skaistumu,
Iedēstot mīļumu,
Sirds labāka kļūst.
Spēks tevī rodas,
Pārvarot mokas,
Vēji ap tevi
Kā zari lokās.
Izjūti maigumu,
Izjūti skaistumu,
Viegli un gaisīgi
Pacelies tu.
Dvēseles sāpes,
Tuksnesī slāpes,
Ticība, cerība
Lido ap mums.
Naula Dzirkale
Diļļu dziesma
No dilles atvadījās dille,
Uz gurķu mucu aizejot.
Ar vieglu, klusu pieskārienu,
Kā tikai dille dillei prot.
Bet gurķi iegrozījās ērti
Un dillēm mīļi pieglaudās,
Tos sāļais ūdens savienoja
Kā precībās, kā precībās.
— Lūk, ņemiet gurķi ieskābētu!
Par dillēm nepiemin neviens,
Kaut arī viņu dzīves saista
Ciešs, kopīgs darba pavediens.
Gina Viegliņa
Visu mūžu
Visu mūžu es mācos
Sevi saprast un laiku,
Un ziedu, kas uzplaucis
Ar sirdi maigu.
Labus vārdus vēl mācos
Un izprast dvēseli savu,
Cik tā trausla vai stipra,
Lai stāvēt vēl varu.
Tā visu mūžu pa vārdam
Es salasu saujā,
Lai gudrie par katru
Sauju man taujā.
Pa kriksītim vienam,
Pa kriksītim otram
Es savelku sevī
Savam mūžam dotam.
Visu mūžu es mācos
Sevi saprast un laiku,
Spogulī skatos
Uz laika zīmēto vaigu.
