Naula Dzirkale
Tu vari…
Mani vārti nav aizslēgti —
Tikai aizvērti ciet.
Tu pats vari izvēlēties
Tos atvērt vai garām iet.
Manā dārzā zied puķes,
Kas par rudeni stāsta,
Bet krāsu tajās vēl daudz,
Kas ilgojas saules glāsta.
Tu ienākt vari vai aiziet garām,
Tikai — viens rokas pieskāriens…
Ja nē, tad tālāk pa dzīves ceļu
Tu atkal staigāsi viens…
Maija Vegnere
***
Cerību nosaukt vārdā
Un sapni par spārniem tai dot —
Vien tā varam zilajā kalnā
Aiz ikdienas uzlidot.
Nav zirga pakaviem asiem.
Bet varbūt nevajag ar’?
Brien grieze vasaras rasu
Un gaisā pacelties var.
Cerība, sapnis un brīnums
Dzīvi pasaulē pleš.
Kāpēc neticot smīnat?
Ar to reizēm dzīvojam mēs.
Gina Viegliņa
Tas viss ir
un būs labs
Tas viss, kas bijis, bijis skaists,
Un tomēr gribētos vēl labu,
Gan saules mirdzumu un dabu,
Kad uzplaukst viss
un viss ir skaists,
Un arī tas, kad bērzi šalc,
Šķiet, ceļš ir linu dvielis
balts,
Es jūtu, gribētos vēl labu,
No sirds tā priecāties par dabu.
Daila Strika
…bet rudenī jau viss
izskatās citādi…
Apzeltīti durvju rokturi
Un super vērtīgas lietas,
Savrupmājas…
Ups, kā tev šodien klājas?
Taureņi aizlaidušies
Uz zemēm siltajām.
Tukšums pakrūtē.
Durvju rokturi apsūbējuši
No tavām asarām.
Tu vakar izsolīji manas vērtīgās lietas,
Un arī savrupmājai tavā dzīvē nav vietas.
Pie visa vainīgi tavi taureņi!
Gaidīšu pavasari.
Ārija Āre
***
Tikai rudens iedegt var
Pīlādzī gaismiņu sārtu,
Tikai rudenī saklausīt varu
Mākoņos dzērvju balsis.
Tikai rudens iedegt var
Dāliju ziedu liesmas,
Tikai rudenī izsapņot varu
Vasaras skanīgās dziesmas.
Tikai rudenī kāds man piedos
Par vasaras ziedošiem smiekliem.
Tikai rudens man dvēselē iedegs
Siltu gaismiņu pārdomu mirkļiem.
Sarmīte Rode
Haikas
Vai tālums izšķir?
Sirds pie tevis ceļu jūt
Tikai atmiņās.
***
Kā graudus klētī
Rudens sijā dvēseles.
Saule nenoriet.
***
Dievnama logā
Par stikliņu būt.
Gaisma tik tuvu.
***
Mēs esam tāpēc,
Lai nestu savu krustu
Mīlā un sāpēs.
***
Diena pēc dienas
Kā smiltis caur plaukstām rit,
Kad apstāsies laiks?
***
Pelēkā rītā
Viszilākās debesis
Mājās pārnākot.
***
Sasauksim prieku,
Iedegsim katrs pa zvaigznei
Ceļā uz gaismu.
Imants Auziņš
Rudens vēju balsis
Rudens zarus loka vēji:
— Nokavēji, nokavēji!
Divritenis nesa labi —
kālabad gan nesastapi
pat to zemes strēmelīti,
kas gar kluso Mēmelīti
un tai pašā pusē viņu —
reiz tik mīļo Susējiņu?
Vai kā noburts lokā skrēji,
mūžvasaru nokavēji?
— Vēji, tāpēc nepaguvu:
maijā šķita — tepat, tuvu!
Jūnijā tā ziedēšana,
tūkstoš balsu dziedāšana.
Jūlijs? — Vai tad svelme rima?
Ātrāk ienirt dzelmē dzina!
Augusts? — Neiztulkojamā
vēros zvaigžņu spulgojumā.
Lapas krīt. Nu moka vēji:
— Ak un vai — kam nokavēji?
Bez ilgotās ciemošanās
garākas kļūst ziemošanas,
uzdziedot par to, kā spēji
nokavēt, ko nokavēji!
Naula Dzirkale
Vētra
Vētra laikam nodomāja —
Vējš ne pārāk kokus liec,
Tādēļ pati šurpu nāca
Koku zaros šūpoties:
Dažus lieca, citus lauza.
Rudenim tas nepatiks,
Nevarēs tas savās krāsās
Koku lapas izdaiļot.
Kādēļ tāda nežēlība?
Kādēļ lauzto koku daudz?
Vētra pati nezināja…
— Kādēļ ne, ja trakot ļauts!
Inese zinovska
***
man bija
ne tik daudz kas dots
un to pašu skopi sargāju kāršu spēlē
un pie galda sēdās kāds viens
un es aizgriezos prom
biju bez pagātnes
pēkšņi tāpat vien
bet viņš atvīla
atvīla acis
negribīgas sausas un jā
varbūt
varbūt arī tā notiek
viss tiek sakauts
un pīķa dāma arvien uz galda
