Gina Viegliņa
Pārpratums
Vēl es tevi sapņos redzu,
Vēl tu čuksti: mīļā, nāc,
Mana mīla izdzisusi,
Tu jau atkal visu sāc.
Mana dzīve izdzīvota,
Bija prieks un asaras,
Atceries tās senās dienas,
Izplaukušās vasaras?
Tu tik tāls, es minu takas,
Kurās vakars lēnām tumst,
Nenāc, mīļais, manos sapņos,
Šķiet, tas tikai pārpratums.
Dzidra Čumakeviča
Mīlestības spēks
Skan soļi klusumā, tie nāk un pazūd tālē,
Bet manī šobrīd kaut kāds nemiers mīt,
Rīts tuvojas, un visas zvaigznes bālē,
Es tomēr ceru — varbūt nāksi rīt.
Lai manu sveicienu tev saules stari aiznes
Un lūpas noskūpsta tev maigais rīta vējš,
Tam palūgšu, lai tavu smaržu atnes,
Tā sāpi remdinās, kas manu sirdi plēš.
Es saprotu, ne vienmēr varam būt,
Kur vēlamies, pat ja kāds ļoti gaida,
Ir ļoti svarīgi, ko mūsu sirdis jūt,
Kad liktenis aiz stūra ļauni smaida.
Vien mīlestībai piemīt, lūk, šāds spēks,
Ne attālums, ne šķiršanās spēj biedēt,
Pat mīlas vārdā izdarīts kāds grēks
Ir spējīgs mūsu dvēselītes dziedēt.
Ir man vēl cerība, kas jaunai dienai tic,
Ir ticība, kur jaunu spēku smeļos,
Un manā vietā laimi neatradīs cits,
Cik reižu pakrītu, tik reižu atkal ceļos.
Roberts Ludboržs
Sentimentāls pārskats
Aprīlī, pārplūstot
Upēm un klāniem,
Mani ziemīgie sapņi
Pārtop par māņiem.
Es zaļajā
Maija plaukumā
Ziedēšu ābeļu
Rožainā baltumā.
Jūnijā kūpēšu
Rudzu ziedā,
Jūlijā šalkošu
Vārpu briedā.
Augustā, stārķi
Kad pļavās klīst,
Ķert krītošās zvaigznes
Un pasapņot drīkst.
Septembrī dzērvēm
Ardievas saukšu
Un dvēseli sirdij
Izvērtēt ļaušu.
Novembrī klusā
Laiks galdu klāt,
Lūgt veļu saimi,
Lai mieloties nāk.
Decembrī Adventes
Vainagu pīšu
Un gadu šo
Kamolā satīšu.
Dzidra Čumakeviča
Sirds, neskumsti!
Sirds, cik daudz gan brūču tev ir plēsts,
Bet tu joprojām puksti manās krūtīs,
Tu tomēr atceries, kas atmiņā ir dzēsts,
Tad īpaši, kad lietus sitas rūtīs.
Tu centies atsaukt atmiņā gan to,
Kad klusi raudāji, gan to, kad skaļi smējies,
Gan vakaru to jauko, īpašo,
Kad nemanot tu kādā iemīlējies.
Un tevī dega simtiem mīlas liesmu,
Tu staroji kā saule debesīs,
Tu dziedāji visburvīgāko dziesmu,
Ko putni prom uz spārniem aiznesīs.
Tu izstaroji siltumu tik maigu,
Kas spēja ledus kalnus izkausēt,
Tu sapņoji par pavasari zaigu
Un nezināji vārdu “nemīlēt”.
Un tomēr sirdis dažādas mēdz būt,
Tās, kuras mīl un laimē staro,
Vien akmens sirds ne mīl, ne jūt,
Tai jāmēro būs vienai ceļu garo.
Cik žēl, ka tava sirds paties’
Nav sapratusi to, cik grūti zaudēt,
Nekad nav pratusi ar otru dalīties,
Vai tādu sirdi vērts ir vispār saudzēt.
Sarmīte Rode
***
Būt par staru,
Kad debesis tumst,
Par saules dienu garu,
Kurā jāsatiekas mums.
Būt par vārdu,
Ko lūgšanā nepasacīs cits,
Par vienu lapu sārtu,
Kura atdzimšanai tic.
Būt par nomodu
Agrai rīta stundai,
Par rasas lāsi sudrabotu
Baltai rudens dālijai.
Sarmīte Rode
***
Mācies no kokiem rudenī,
Ik lapai aizejot, labu vēlēt.
Tvert saules atspulgu ūdenī,
Ne mirkli bez prieka nenotērēt.
Mācies no putniem rudenī
Aizlidot, bet ligzdu nepamest,
Kā uzticību, iegravētu gredzenā,
Māju sajūtu līdzi nest.
Mācies no tiem, kas iemīl rudenī,
Kā bez vārdiem var pasacīt maigāk.
Tas, kas vasarai bija sapnis,
Nu uzziedējis rudens vaigā.
Gina Viegliņa
Nostalģija
Šodien vējš ar mani rotaļājas,
Dzenis priedē jaunu māju kaļ,
Saki, kādēļ nevar tā kā senāk
Iet pie tevis, mīļais, atpakaļ?
Laiks kā negudrs uz priekšu joņo,
Stārķis mulsi zaļā pļavā iet,
Mākoņsegā ietinusies debess,
Baltos bērzos strazdu koris dzied.
Mīļais, kādēļ nevaram kā senāk
Klausīties, kā lakstīgalas dzied?
Manā mājā reti balsis ienāk,
Tikai klusums tad, kad saule riet.
Jānis Lazda
Dialogs ar smilšu pulksteni
Cik maz ir vajadzīgs no laimes,
Lai senču zemē latvietis ir brīvs,
Lai svētku reizē smaida kuplas saimes
Un darba tikums rītos mostas dzīvs.
Lai būtu miers gan dvēselē, gan sirdī,
Lai lakstīgalu treļļi nerimtos
Un pātaga, kas badā miesu tirdī,
Vairs neaizdzītu trimdā iedzimtos.
Vai tiešām daudz no likteņa tiek prasīts,
Lai velns ir melns, bet eņģelis ir balts?
Un netiek vairs no katla malas kasīts
Izmisumā dzemdēts lēmums salts.
Vai maz? Vai daudz? Es katru dienu sveru,
Smīn smilšu pulkstenis un saka — vecais, beidz!
Kas atliek man — nu pats ar sevi deru,
Ka Laima tomēr kavējoties steidz.
Gina Viegliņa
Aizbraucējiem svešumā
Nebrauc projām, paliec tepat,
Ieklausies bērzu šalkās,
Dīķī niedres tik tikko trīc,
Muša zirnekļa tīklā sīc,
Te tavas dienas baltās.
Vēl jau ir mājas, kur atmiņas dus,
Vēl jau ir mirklis, kad ir tik kluss,
Zinu, tik daudz ir sarunāts,
Neklausa domas, jo noguris prāts,
Dzimtenes priedes tev trūks.
Nebrauc projām, paliec tepat,
Neklausies dzērvju klaigas,
Skaistāku zemi tev neatrast,
Tikai mājās var mieru rast,
Kur rokas sasilda maigas.
