Par talantīgajām dvīnēm Agnesi un Madaru Rutkēvičām ir lasīts daudz. Varbūt tāpēc pirms braukšanas ciemos tepat Secē, kur abas māsas pie vecākiem pavada atvaļinājumu, esmu mazliet uztraukusies. Tomēr meitenēm nepiemīt nekā no iedomības vai slavas, kuras spožumā viņas savos gados jau paspējušas pasildīties. Toties viņās ir katrā sava saule. Tik vienkārša un netverama. Un pareizi vien kāds cilvēks būs teicis: viņas ir kā divi eņģeļi.
Bez pilsētnieces koda
— Agnese nākamnedēļ dosies uz Viļņu. Ko tur darīsi?
Agnese: — Viļņas Nacionālajā drāmas teātrī iestudēs manu lugu “Kukū”. 10. augustā sāksies mēģinājumi. Šis būs jau septītais mana darba iestudējums.
— Kādā valodā to iestudēs?
A.: — Lietuviešu, to iztulkoja jau maijā. Jūnijā biju Viļņā, ar aktieriem un režisoru lasījām lugu. Pirmā tikšanās ar aktieriem, kas spēlēs manā lugā, vienmēr ir īpaša. No tēva puses mūsu vectēvs ir lietuvietis. Mūsu ģimenei patiesībā ir lietuviešu uzvārds Rutkēvičus. Kad vecāki apprecējās, tam nomainīja latvisku galotni, citādi tagad mēs būtu Rutkēvičutes.
— Šī nav pirmā reize, kad strādā ārpus Latvijas?
A.: — Lugas iestudējums Viļņā ir mans pirmais darbs ārzemēs. Pagājušajā gadā mēnesi biju Vācijā, kur Augsburgā Brehta muzejā bija dzejas lasījumi. Piedalījos arī teātra festivālā Berlīnē, kur divas nedēļas bija izrādes, meistarklases. Pie manis atbrauca māsa, braucām uz Minheni ciemos pie kādas vācu dramaturģes, kura mūs aizveda uz Bavāriju un Alpu klaniem. Gribētos ceļot vairāk. Tajā pašā laikā ir svarīga tā stabilā vieta, kur jūties kā mājās. Jo vecāka palieku, jo vairāk gribas klusumu. Man nepatīk Rīga, tās troksnis.
Madara: — Ziņkārība mūs bieži ved pasaulē, mēs visu laiku kaut kur dodamies. Bet arī manī nav pilsētnieces koda. Valmiera un Viļņa ir divas mūsu mīļākās pilsētas. Un interesanti, ka dzīve aizved tieši uz turieni. Valmiera atmosfēras ziņā nemaz tik ļoti neatšķiras no Seces vai Staburaga, tur arī ir ļoti kluss. Tikai tā atšķirība, ka Valmierā upes malā ir teātris un baznīca.
— Vai šovasar plānots vēl kāds svarīgs darbs?
M.: — Abas piedalīsimies Valmieras vasaras teātra festivālā, kas noritēs Blaumaņa un Raiņa zīmē. Piedalāmies izrādē “Tālavas taurētājs”. Tai mūziku komponējis Jānis Šipkēvics, tērpus darinājuši modes dizaineri Mare un Rols (Inga Mastiņa un Rolands Pēterkops — aut.). Tad jau man būs jāatgriežas arī darbā. Es ļoti gribēju strādāt Valmierā, bet šo iespēju pati nemeklēju, man to piedāvāja. Līdz ar šo darbu ļoti mainījās mana dzīve.
Dažādas pašas un stāsti
— Kāpēc izvēlējāties kļūt par dramaturģēm?
A.: — Mums tā nav profesija, bet dzīvesveids. Iemeslu ir daudz, kāpēc mēs esam izveidojušās tieši tādas.
M.: — Nebija tā: tagad iešu un būšu dramaturģe. Abas stājāmies aktieros, kas bija prioritāte, tālu tikām. Aktieros mūs neuzņēma, bet Lauris Gundars uzņēma dramaturgos.
A.: — Rakstījām jau vidusskolas laikā, abas trīs gadus piedalījāmies jauno autoru nometnē “Aicinājums”. Mums bija vesels blāķis rakstudarbu, kurus iesniedzām uzņemšanas komisijai. Vesels Hemingveja ķieģelis! (Iesmejas.)
— Ko raksta Madara?
M.: — Man ir viena luga, ar kuru esmu izceļojusies. To gribēja iestudēt Intars Rešetins, bet viņš man lika lugu pārrakstīt, taču to es negribu darīt. Saku: ja negribi iestudēt tādu, kāda tā ir, tad nedari to, bet es nepārrakstīšu! Ar to viss arī nobremzējās. Mēs esam dažādas, un mūsu stāsti ir dažādi.
A.: — Es uzticos režisoriem un viņu iestudējuma vīzijai. Ja lugas režisors ko vēlas, es pie tā strādāju. Arī Viļņā iestudējamajai lugai vienu tēlu kopīgi ar režisoru pastiepām garāku. Tā rodas jaunas, pat man pašai pārsteidzošas lietas.
“Aiziet pie sevis”
— Kādas tēmas jums ir tuvas?
M.: — Mani stāsti ir par līdzatkarību no otra cilvēka.
A.: — Man šķiet, ka lielākoties mani prozas stāsti ir par gaidīšanu. Par kādu, kuru ļoti gaida, bet kurš neatnāk. Un tas ne vienmēr ir tikai cilvēks. Man mīļākais stāsts ir “Melnais uzvalks”, un šķiet, ka šajā jomā dikti jāpapūlas, lai pārspētu pati sevi. Stāsta galvenā varone ir tantiņa laukos, šim tēlam mani iedvesmoja omītes kaimiņiene Janīna Secē. Vispār tas ir baiss stāsts. Skumjš.
— Vai jūsu prototipi ir dzīvē noskatīti?
M.: — Ne vienmēr, bet cilvēkam visinteresantākais vienmēr ir cilvēks. Manos darbos bieži ir māte, Agneses — tēvs. Tieši tas, kā viņi lieto valodu.
A.: — Prototips jau nav pilnīga cilvēka kopija. Tas nemaz nav iespējams.
M.: — Viena kāja var būt no viena, otra — no cita. Dialekts, raksturs. Rakstnieks spēj vairākus dzīvē sastaptus cilvēkus salikt kopā, un tev ir stāsts.
— Ir cilvēki, kuri jūs iedvesmo?
A.: — Ir viens cilvēks, kuru satiekot, man rakstās dzeja. Viņš ir aktieris Valmieras teātrī. Dažkārt varu ieraudzīt slotu, un gribas rakstīt. Arī no skumjām rakstās. Kad to kamolu nav, kur likt. Man dzīvē bija drūms posms, bet pati sevi izārstēju. Piesēdos, un tapa luga par brāļiem. Tā ir biļete, kura mani tālu aizvedusi, jo ar šo lugu esmu daudz ceļojusi.
M.: — Man pagaidām iekšā viss ir tāds tīrs. Nav sava iedvesmas objekta, un pēdējā laikā es arī sen neesmu neko uzrakstījusi.
— Jūsu dzīvē bijuši drūmi posmi?
M.: — Varbūt tos tā nemaz nevar saukt. Tā vienkārši ir dzīve. Ir notikumi, kas notiek ne tā, kā esi gribējis, un tad ir slikti. Taču svarīga ir attieksme, kā tu reaģē. Vai apvainojies, vai tomēr izkod to situāciju līdz galam. Aizej atpakaļ pie sevis, izanalizē kārtīgi to lielo bildi. Tad iznāc ārā, ievelc gaisu, un bilde tāda skaidra parādās.
A.: — Nelaime ir tad, ja nomirst kāds tuvinieks. Mums tā nav, visa ģimene ir kopā.
— Kā var “aiziet pie sevis”?
M.: — Tas ir iekšējs stāvoklis, kam vajag ne vairāk kā vienu vai divas dienas. Vajadzīga vienatne. Ir ikdienas pienākumi, bet vajag atrast laiku sev. Laiku padomāt. Es galvā ļoti visu analizēju un aizmirstu, ka ir arī ķermenis. Ir cilvēki, kas dzīvo visam līdzi, visu laiku pilsētas troksnī. Tas saēd cilvēku, un pats sevi aizmirsti.
A.: — Es nespēju domāšanu savienot ar kustību. Ja visu laiku kaut kur jāskrien, es vienkārši nevaru padomāt. Jūtos labi, kad vienatnē varu palasīt dzeju. Mums apkārt vienmēr ir daudz grāmatu, vesela bibliotēka. Savā ziņā tā ir pašpietiekamība — paņem grāmatu, parunājies ar vienu, ar otru.
Saskatīt tikai cilvēku
— Kā jūtaties slavenu mākslinieku sabiedrībā?
A.: — Mums nav tāda dzīves skatījuma, jo cilvēkus šādās kategorijās — slavens vai nē — neiedalām. Ja tu redzi tā: tur sēž Ķesteris, tev uzreiz ieslēdzas priekšstats. Es redzu tikai cilvēku, un viss. Kad man kāds sāk stāstīt, cik liels grands viņš ir, es nesaprotu, par ko ir runa.
M.: — Režisors Elmārs Seņkovs, kurš bija mūsu kursabiedrs, reiz sauca palīgā uzvest kādu mizanscēnu. Tajā spēlēja aktieris, kurš uzskatīja, ka nespēlēs, kā jaunais režisors liek, jo viņš taču ir grands. Teicu: viņš taču nav tāds, vajag tikai parunāt. Man izdevās. Nezinu, kāpēc cilvēki baidās otrā ieraudzīt cilvēku. Pie katra arī ejam kā pie cilvēka. Kā pie baltas lapas. Cilvēcīgā attieksme ir pati labākā.
— Jums visus izdodas atbruņot?
M.: — Nevienam jau speciāli neuzbrūkam ar savu bērnišķību.
A.: — Tas sanāk dabīgi, manuprāt, tas ikvienam izdotos. Ar lietuviešu režisoru Rolandu Atkočūnu iepazinos Rīgā, biju aizbraukusi noskatīties viņa izrādi “Bovarī kundze” Dailes teātrī. Viņš Kauņā dzīvo ļoti noslēgti. Bijām sarunājuši tikties Dailes teātrī, parunājām par mūsu iestudējumu, staigājām pa Rīgu, daudz runājāmies. Pareizāk — es runāju, viņš klusēja un klausījās. (Iesmejas.) Pēc tam Viļņā daudz runājāmies, viņš man patiesībā ļoti atklājās, uzticēja personīgas lietas. Bet ne visi sastaptie cilvēki ir veiksmes stāsts. Tu nedrīksti pašsadedzināties, lai otram būtu silti. Esmu satikusi cilvēkus, no kuriem ļoti grūti tikt vaļā, beigās jādzen prom kā suņi. Viņi tikai ņem, ņem no tevis. Kļūst grūti, jo nevari kādam būt saules vietā.
Īpašais nenotiek speciāli
— Jūsu dramaturģes karjera izklausās kā veiksmes stāsts: uzrakstījāt un iepatikās.
A.: — Man tieši tā arī bija: viss, ko esmu uzrakstījusi, ir iestudēts. Tas pašai pat šķiet kā brīnums. Svarīgi, ka režisors, kura rokās nonāk mana luga, tajā iemīlas, un komplektā vēl ierauga arī mani. (Iesmejas.)
M.: — Parasti dramaturģijā tā nav, bet māsa ir izņēmums. Arī es spēlēju viņas pirmās lugas “Kartupeļēdāji” iestudējumā “Dirty Deal” teātrī.
— Jums ir savi elki?
M.: — Rainis ļoti patīk, bet ne jau tikai jūsmošanas līmenī. Esam viņu iepazinušas un saprotam. Rainis ir brīnišķīgs humora ziņā, viņam ir naivas un smieklīgas dienasgrāmatas. Kā tādam bērnam!
A.: — Viņu būtība īstenībā ir naiva un bērnišķīga. Jā, viņi savu dzīvi veltījuši mūsu kultūrai, to bagātinājuši, bet neteikšu, ka Aspazija labi rakstīja. Viņi abi atdarināja vācu autorus. Nekā ģeniāla jau tur patiesībā nav. Man šķiet, ka daudziem jau skolas laikā iedzen priekšstatus par Raini un Aspaziju, bet ceru, ka šī attieksme kaut kad mainīsies. Viņi abi ir ļoti jauki un interesanti gan kā cilvēki, gan kā rakstnieki. Netālu no Tadenavas ir tāda vieta — Kaldabruņa, kur ir Červonkas luterāņu baznīca, tur kristīts Rainis. Turp vienu vasaru devāmies radošajā braucienā. Satikām brīnišķīgu sievieti Ievu Jātnieci un kopā nolēmām atmodināt šo vietu. Sarīkojām koncertu “Gaismas pārgājiens”, kur mūzikas pavadījumā lasīju savu dzeju. Viens kolēģis teica: īpašais nenotiek speciāli. Arī mēs netīšām atklājām šo vietu. Tur šovasar notika pirmās kāzas simt gadu laikā. Tas ir tik skaisti, ka šī vieta atgūst elpu.
M.: — Arī Regīna Ezera ir mana rakstniece. Par to man ir savs stāsts. Ar viņas meitu Aiju sadraudzējāmies, braucām ciemos, kādā dzīves posmā viņa man ļoti palīdzēja. Regīnas tad jau vairs nebija. Viņa gribēja, lai Agnese viņai vienai lasa savu stāstu, bet māsa to negribēja. Un visu sabojāja. Aijai ir ļoti grūta dzīve, viņa pēc rakstura ir ļoti līdzīga Regīnai, ļoti šerpa.
Pamosties slavenam
— Esat spēlējušas arī izrādē Latvijas Nacionālajā teātrī.
M.: — Mēs tur atveidojām piecas lomas. Šim darbam bija spēcīga rezonanse.
A.: — Mēs nekad lomām nepiedāvājamies. Tā jau būtu prostitūcija. Ja kāds ieraudzīs, paņems, bet iet klāt un teikt: gribu spēlēt! Nē, to nekad!
M.: — Esmu filmējusies arī Viestura Kairiša filmā “Melānijas hronika”, kuras pirmizrāde būs novembrī. Kairišs saka: tas, ka jūs rakstāt, ir jūsu pievienotā vērtība, varat neko nedarīt, tāpat iedvesmojat cilvēkus. To tikai viņš tā redz. Taču ir patīkami kādu iedvesmot, piemēram, kad Rīgā ejam pa ielu, mūs sveicina mazas meitenītes. Jaunā paaudze.
— Vai viņas jūs pazīst no seriāla “Savējie”?
M.: — Tā man šķiet. Seriālā filmējāmies, kad mums bija 23 gadi, spēlējām 17 gadu vecas dvīnes.
A.: — Televīzijai ir liels spēks. Pirms seriāla translēšanas televīzijā naktī pat nevarēju aizmigt, jo zināju, ka mainīsies kaut kas. Tu nodarbojies ar nopietnām lietām, bet tā seriālu kultūra… Nevar gan noliegt, ka šādi vienā mirklī kļūsti pazīstams, bet tas nebija mūsu pašmērķis. Toties par naudu, ko saņēmām filmējoties, varējām aizbraukt ekskursijā uz Maskavu. Mums tur dzīvo radinieki — opapa brāļa sieva Tamāra, viņa visu mūžu mūs ļoti gaidīja. Un sagaidīja. Maskavā nakšņojām vienā istabā, viņa mums parādīja pilsētu.
Vecmodīgi bērni
— Kādas esat savā būtībā?
A.: — Es katru rītu citādāka pamostos.
M.: — Raksturs ik pa laikam mainās, bet cilvēka kodoliņš paliek. Es esmu introvertāka, Agnese — ekstravertāka, bet arī tas mainās. Viņai tas dzīvesprieks vairāk iet uz āru, es esmu lēnāka, varbūt varētu teikt — drūmāka. Taču es kā sūklītis ātri uzsūcu otru cilvēku.
— Kāds ir jūsu kodols?
A.: — Bērnišķīgums un naivums. Un to mums ļoti negribētos zaudēt.
M.: — Mēs esam arī ļoti familiāras un no tā bieži ciešam. Ātri atveramies cilvēkiem, un mums izdodas atvērt cilvēkus, kuri ir aizslēgušies. Izdodas atvērt viņa bērnišķīgo būtību, bet pēc laika viņš tāpat atkal aizslēdzas.
A.: — Un esam vecmodīgas. Es gribētu dzīvot 19. gadsimtā. Mūs ļoti bieži atstāja pie omītes, viņa mūs daudz audzināja. Varbūt tāpēc man patīk veci cilvēki, vecas lietas, pilis.
— Cik jums svarīgas materiālās lietas?
A.: — Protams, gribētos, lai naudas ir vairāk. Galvenais, lai var nopirkt grāmatiņu, kurpītes un kleitiņu. Un vēl cigaretēs aiziet daudz, mēs smēķējam.
M.: — Mums ļoti patīk pīpēt, tas saistīts ar radošo un domāšanas procesu.
“Kad māsa ir blakus, tu nesabrūc”
— Kā dvīnes esat cieši saistītas?
M.: — Mēs viena otrai esam tuvākie cilvēki pasaulē. Pat ar mammu saikne nav tik cieša kā ar Agnesi. Varbūt tā vajag. Nezinu. Kad māsa ir blakus, tu nekad nesabrūc. Kad viņa aizbrauc no Valmieras, es trīs dienas noguļu, neizejot no mājas.
A.: — Esam cieši saistītas, tas dvīņiem ir dabiski. Mums sanācis tā piedzimt, un to nevar nocirst. Jau no bērnības vienas pašas esam dzīvojušās kopā, un aizvien tā ir. Ir dabīgi pasaukt līdzi māsu, ja dodies kaut kur pasaulē. Kāds cilvēks man reiz teica: turieties kopā, un jums ies labi. Viņš teica arī: nelabvēļiem uzmīz kā skudrai!
— Kā vecāki uztver jūsu panākumus?
A.: — Domāju, ka viņi ļoti lepojas.
M.: — Esam viņos mazliet jau ieaudzinājušas uz dzīvi raudzīties skaistāk.
A.: — Radošā būtība mūsos ir no mammītes. Tētis vairāk ir praktiķis — reālists. Viņš nemāk atpūsties, viņš nekad tā nesēdēs un nerunās. Viņam vajag kustēties, darīt. Tā viņš ir pieradis. Kā armijā. Viņš vienīgais mūsu ģimenē ceļas sešos no rīta. Viņš arī strādāja Īrijā, un tur bija tā: ēst, ēst, gulēt, gulēt. Pēc armijas un Īrijas likumiem viņš arī dzīvo.
M.: — Mammīte ir līdzatkarīgais tips, viņa otram ļoti pielāgojas. Es nekad negribētu otram saslimt līdzi. Pazust. Mammītei ģimene ir ļoti svarīga, un visu cieņu viņai par to! Viņa sevi atdod mums.
Ar Dievu sirdī
— Vai ticat Dievam?
A.: — Tas nav izstāstāms, bet manī ticība ir. Mēs neesam kristītas, neejam baznīcā, bet teoloģija mani interesē kā zinātne. Runājot līdzībās, draudzēs cilvēku masa rada ilūziju, visi tic kam vienam. Ja aizgaldā ir vairākas cūkas, viņas labāk barojas. Draudzē ir tāpat: tas savieno, jo barā ticības spēks ir lielāks. Es neesmu ne biedrībās, ne draudzēs, man šī čupošanās nav vajadzīga. Ja Dievs ir tevī pašā, nevajag baznīcu, kur to apliecināt.
M.: — Arī manai ticībai nav vajadzīga baznīca. Dievs ir te. (Rāda uz sirdi.) Dievs ir ieklausīšanās sevī. Nedarīt sliktu, neiet pret sevi.
— Vai mūsdienu pasaulē savu vienkāršību viegli saglabāt?
M.: — Tas atkarīgs no paša — ja gribi, tad izdosies. Viss ir tik vienkārši!
A.: — Man ar to nav problēmu. Kopēju valodu var atrast ar visiem, bet ir lietas, kas man nav pieņemamas. Man ļoti nepatīk divkosība un izlikšanās.
— Vai jums kāds ir teicis, ka esat līdzīgas Aspazijai?
Abas: — Visu laiku to dzirdam!
M.: — Valmieras teātrī apsēžos pie galda, un kolēģi saka: Aspazija! Cits vēl piebilst: pie tam viņas ir divas.
A.: — Man pirms katra iestudējuma pirmais mēģinājums sākas ar vārdiem: “Re, Aspazija!”
— Vai jums ir kāds sapnis?
M.: — Viss jau ir te un tagad! Mēs nezinām, kā būs rītdien. Absolūti piekrītu Pētera Kļavas teiktajam: visvairāk spēka atņem kavēšanās pagātnē un dzīvošana nākotnē.
A.: — Man ļoti gribas uz Venēciju. Cik nauda atļauj, mēs ceļojam. Bez māsas ceļot nebūtu tas, jo es vienkārši viena nosmaktu no sajūsmas. Īstenībā esmu pateicīga par visiem savas dzīves notikumiem. Par to, kas ir. Ka varēšu aizbraukt uz Viļņu, ka manus darbus iestudē. Kaut kāds providences pirksts tas ir. Kam pateikties? Nezinu.
Pieturzīmes
◆ Dzimušas 1988. gada 3. oktobrī Cēsīs.
◆ Abas beigušas Latvijas Kultūras akadēmijas TV, kino un teātra dramaturģijas programmu.
◆ Ģimene: mamma Diāna, tētis Jānis, gadu vecāks brālis Raimonds.
◆ Abas spēlējušas lomas Šekspīra “Makbetā”, jauniešu seriālā “Savējie” filmējušās dvīņumāsu lomās.
◆ Māsas raksta stāstus un publicē kopš 2008. gada.
Agnese:
◆ Prozas festivāla laureāte ar stāstu “Melnais uzvalks”
(2011. gadā).
◆ 2012. gadā ar literāro pseidonīmu Anna Foma iznāca pirmā dzejoļu grāmata “Jaunā Vāgnera klusēšana”, kas bija nominēta Literatūras gada balvai kategorijā “Spilgtākā debija”.
◆ Luga “Dukši” iestudēta Jaunajā Rīgas teātrī (2013.). Tā ieguva galveno balvu jaunās dramaturģijas festivālā Vīsbādenē Vācijā.
◆ 2014. gada sezonu Latvijas Nacionālais teātris atklāja ar Agneses Rutkēvičas lugas “Mans nabaga tēvs” jauniestudējumu. Viņas lugas “Kartupeļēdāji” un “Kara piezīmes” iestudētas teātrī “Dirty Deal Teatro” (sadarbībā ar Latvijas Nacionālo teātri) .
◆ Lugas “Dukši” un “Svešie svētki” nominētas Spēlmaņu nakts balvai par sasniegumiem oriģināldramaturģijā.
◆ Agneses lugas Latvijas teātros iestudētas sešas reizes, pēdējais iestudējums — “Svešie svētki” (2015.) Daugavpils teātrī.
◆ Raksta slejas žurnālam “Kultūras Diena”.
Madara:
◆ Uzrakstījusi lugu “Melnais un Resnais”. Ar to piedalījās Baltijas teātra festivālā “Skats” un sieviešu rakstnieču projektā “Women playwrights around the Baltic Sea”.
◆ Dramaturģe izrādei “Vasarnieki” Rīgas Krievu teātrī (2014.).
◆ Stāsts “Torņakalna Ansis” publicēts žurnālā “Kultūras Diena” saistībā ar konkursu “Stāstu tramvajs”.
◆ Prozas festivālā 2014. un 2015. gadā ieguva alternatīvās žūrijas balvu.
◆ Kopš pagājušā gada novembra ir literārās daļas vadītāja Valmieras Drāmas teātrī.
