Ja jūs zinātu, kā vakar izskatījās mūsu mājā! Kā narkomānu midzenī! Visa istaba piedūmota, bet tajā vesels bars “pujeņu”. Mana Izabella, protams, centrā.
Ja jūs zinātu, kā vakar izskatījās mūsu mājā! Kā narkomānu midzenī! Visa istaba piedūmota, bet tajā vesels bars “pujeņu”. Mana Izabella, protams, centrā.
Viņai jau vienmēr vajag kaut ko neparastu. Paziņojusi, ka turpmāk pievērsīsies dvēseles izdaiļošanai, viņa izdomāja saaicināt draudzenes uz savas dzejas lasījumiem. Tas nu man bija atklājums, ka Izabella raksta dzeju. Man šķiet, ka viņa lasīja citu autoru darbus, uzdodot par savējiem. Kaut gan — var jau būt, ka tos penterus viņa aizvakar sacerēja — tāda sārtiem vaigiem staigāja un smaržoja pēc vīna. Nu dzeja, ja to var tā nosaukt, dikti moderna. Piemēram: “Tu. Es. Lūpas. Acis. Nekā.” Es jau viņai teicu, ka vajadzēja nosaukt visus cilvēka orgānus, iznāktu garāks dzejolis.
— Tu esi galīgs idiots! — sacīja Izabella. — Tas bija manas dvēseles kliedziens pēc mīlestības.
Jā, no tā dvēseles bļāviena es tiešām neko nesapratu. Trakākais, lai būtu lielāks efekts, dvēseļu rotāšanas stunda notika, pīpējot ūdenspīpi. Man šis efekts radīja defektu — nejēdzīgi sāka sāpēt galva. Nezinu, kā izturēšu, jo dvēseles rotāt paredzēts reizi mēnesī.
Indriķis
