Pie Latvijas mūzikas debesīm atkal parādījusies jauna un spoža zvaigznīte — latgaliešu grupa “Borowa MC”.
Pie Latvijas mūzikas debesīm atkal parādījusies jauna un spoža zvaigznīte — latgaliešu grupa “Borowa MC”. Viņiem ir izdevies iekarot klausītāju sirdis ar savu vienkāršību, emocionālajiem dziesmu tekstiem un patriotismu pret dzimto Latgali.
“Borowa MC” jeb Aigars Runčis, Guntra Kuzmina un Ingars Gusāns ar dziesmu “Vysskaistuokai meitinai” šogad apsteidza pat “Prāta vētru” un citas Latvijā populāras grupas un nokļuva gan “Radio SWH” Latvijas mūzikas gada topa virsotnē, gan arī kļuva par Latvijas Radio 2 aptaujas “Muzikālā banka” līderiem. Grupai ir iznācis arī pirmais albums “Trepis iz nakurīni”. “Dzirkstele” aicināja grupas līderi — 19 gadu veco Aigaru Runči no Maltas — pastāstīt par sevi, grupu, tās panākumu atslēgu un turpmākajiem plāniem.
— Kā radās grupa “Borowa MC”?
— Grupa “Borowa MC” darbojas kopš 2004. gada aprīļa, bet tagadējā sastāvā par savu dzimšanas dienu mēs uzskatām 16. aprīli, kad kādā koncertā “iesildījām” Igo. Kopš tā laika dzīvojamies un darbojamies nešķirami kopā. Mēs neuzskatām, ka esam īpaši pazīstami. Varbūt vienīgi cilvēki biežāk nāk klāt un runājas, jautā. Kā tas notika? Mūsdienās ļoti liela ietekme ir masu saziņas līdzekļiem. Lielas iespējas mums pavēra arī mūzikas festivāls “Osvalds”, jo tieši tur mūs sadzirdēja Zigfrīds Muktupāvels. Viņš vēlāk pastāstīja par grupu Guntaram Račam, kurš tagad ir mūsu producents. Tā viss palēnām aizgāja. Ceļš, ko mēs staigājām, nebija rozēm kaisīts. Bieži tikām skrāpēti ar ērkšķiem, mesti nātrēs, bet tās ir tikai metaforas. Tas viss mums palīdzēja kļūt vēl saliedētākiem, un notikušo mēs uzskatām par vērtīgu dzīves pieredzi.
— Vai jau agrāk esi kaut kur dziedājis, muzicējis?
— Divus gadus esmu mācījies mūzikas skolā, pēc tam man radās citas intereses, un šo nodarbošanos es pametu. Vai tagad nožēloju? Ne īpaši, jo pamatzināšanas šajos gados tomēr ieguvu. Diemžēl ar dziedāšanas talantu es neesmu apveltīts. To dara Guntriņa! Es runāju. Turklāt to daru vienmēr, citiem pastāvīgi krizdams uz nerviem, bet… Vismaz nav klusuma!
— Tu esi dziesmu vārdu autors. Kā rodas tavas dziesmas?
— Sākumā to darīju latviešu valodā, bet tad sapratu, ka kaut kā trūkst. Un tas “kaut kas”, kā vēlāk atklāju, bija pazudis tulkojumā no latgaliešu valodas latviešu mēlē. Pirmais teksts latgaliski tapa dziesmai “As aju nu Latgaļis”. Ar šo (un tieši tāpat ar visām pārējām dziesmām) saistās īsāks vai garāks stāsts, jo dziesmu tekstos var saskatīt dzīvi, pasauli, kas ir apkārt. Tas viss ir izdzīvots, izsāpēts, justs, smiets, raudāts. Pirmā dziesma bija veltījums manam vectēvam, kurš pirms neilga laika bija aizgājis viņsaulē. Es pēkšņi atskārtu, ka šim cilvēkam es nebiju paspējis pateikt paldies par to, ko viņš man deva. Mazam esot, es neskaitāmas stundas pavadīju viņam klēpī, klausoties pasakas, mācoties skaitīt, rakstīt. Un… Tikai tad, kad cilvēka nav blakus, mēs apjaušam viņa īsto vērtību. Diemžēl. Un šī dziesma ir nepateiktais paldies manam vectēvam, precīzāk — neliela daļa pateicības.
— Kam veltīta dziesma “Vysskaistuokai meitinai”? Vai tev arī pašam ir sava visskaistākā meitene?
— Šo dziesmu es rakstīju savai meitenei Agnesei, bet, kad mēs dzirdējām studijā gatavo materiālu, mēs sapņojām, ka ikviens zēns varētu mesties savas mīļotās meitenes priekšā ceļos, ņemt viņas plaukstu savējā un atzīties viņai mīlestībā, izmantojot šo dziesmu. Tā vienkārši ir skaista.
— Vai nekautrējies dziedāt latgaliešu valodā?
— Nē, no tā nekad neesmu kautrējies! Arī iepriekš, piedaloties dažādos konkursos, uzsvēru latgaliešu valodu, piemēram, pagājušajā gadā uzvarēju publiskās runas konkursā valstī, runājot latgaliešu valodā. Un es jau stāstīju par tulkošanu, “pārlikšanu” citā valodā, kuras rezultātā nereti zūd teksta un domas jēga. Tāpēc nolēmu to darīt tieši latgaliski! Tas ir tāpat kā ar sengrieķu filozofu darbiem — tos nav iespējams precīzi pārtulkot, un tulkojot zūd to patiesā jēga un atklāsme.
— Kas ir tavi lielākie atbalstītāji?
— Pašā sākumā laikam vienīgais cilvēks, kurš man noticēja, bija mana vecmāmiņa. Viņa joprojām ļoti aktīvi dzīvo līdzi manām gaitām un bieži raud. Tā viņa izrāda savu prieku. Viņa bija pirmā, kura dzirdēja manas dziesmas, lasīja tekstus. Tagad nozīmīga loma manā dzīvē ir draudzenei Agnesei.
— Vai spēj noticēt grupas šībrīža veiksmei?
— Mēs, protams, ko tādu nebijām gaidījuši, bet tāpēc ir vēl jo lielāks prieks. Negribas teikt, ka tā ir brīža veiksme, jo mēs esam pietiekami daudz strādājuši un nenogurstoši to arī turpinām darīt. Turklāt — tagad mums ir lielāka atbildība, jo cilvēki, balsojot par mums, dāvāja savu uzticību, ko mēs nekādā gadījumā nedrīkstam pievilt! Tas mums pašiem nāca ļoti negaidīti — zibens skaidrā naktī, kad viss top gaišs un parādās citās krāsās. Un šai gaismai mēs centīsimies neļaut nodzist!
— Kādas izjūtas pārņēma, saņemot apbalvojumus?
— Pirmajā brīdī bija šoks. Apjukums. Smaids. Un pateicība! Esam milzīgi pateicīgi visiem tiem, kuri atbalsta mūs! Kā izmantosim naudu, vēl īsti nav skaidrs, bet skriet nav kur. Lai gan valstī inflācija arvien palielinās. Noteikti daļu ieguldīsim grupā.
— Vai tev nav bail no popularitātes?
— Kāpēc no tās būtu jābaidās? Jā, ir nepatīkami brīži, kad citi pārāk daudz bāž degunu privātajā dzīvē, bet ar to ir jāsamierinās. Citādi ir patīkami, kad nāk klāt vai raksta vēstules sveši cilvēki — prieks iepazīties un aprunāties!
— Vai tev ir vajadzīga klausītāju atzinība?
— Mums lielākā balva ir klausītāju smaids! Ir nenovērtējama sajūta, kad cilvēki aplaudē, prasa atkārtot. Tad notiek kolosāla enerģijas un pozitīvo emociju apmaiņa! Mēs esam spēlējuši visdažādākajai publikai, un tādā ziņā mums nav nekādu aizspriedumu. Koncertējam pietiekami daudz. Katru nedēļas nogali iznāk kaut kur aizbraukt ciemos. Arī par apmeklētāju trūkumu nevaram sūdzēties. Nepulcinām pilnus stadionus, bet prieks, ka cilvēkiem patīk tas, ko mēs darām, prieks, ka atbalsta, jo bez viņu līdzdalības viss notiekošais nebūtu iespējams.
— Kādas attiecības valda starp grupas dalībniekiem?
— Visdažādākās. Tas ir atkarīgs no noskaņojuma. Mēs varam strīdēties, lamāties, dusmoties, varam arī smieties, runāties, klaiņot un tā tālāk. Parasti mēģinām uzmundrināt viens otru, atbalstīt grūtā brīdī arī ārpus grupas. Lai gan esam dažādi cilvēki, tomēr sadzīvojam labi. Vai pareizāk — interesanti!
— Kādi ir grupas un tavi tālākie mērķi?
— Mēs esam ļoti māņticīgi, tāpēc par nākotnes plāniem runājam ļoti izvairīgi. Viens ir skaidrs, ka apstāties pie sasniegtā negrasāmies un dusēšanu uz lauriem atstāsim citiem — mums vēl viss priekšā!
Ja runa ir konkrēti par mani, tad, protams, liela loma dzīvē ir studijām, kuras nedomāju atstāt novārtā, jo izglītība ir ļoti svarīga.
— Cik liela loma tagad mūzikai un grupai ir tavā dzīvē?
— Protams, liela, bet ne jau tikai tagad. Ar to nodarbojos jau vairākus gadus, un vecāki ne vienu vien reizi ir aizrādījuši, lai neaizmirstu par mācībām. Taču cenšos visu apvienot.
— Ar ko tu vēl šobrīd nodarbojies?
— Es studēju Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Izaugšu liels, būšu vēsturnieks. Brīvos brīžos palasu kādu grāmatu. Jā, esmu Vītolu fonda stipendiāts, saņemu “SEB Unibankas” stipendiju, kas ir nozīmīgs atbalsts studenta gaitās. Manas dzīves lielākā kaislība ir teātris. Eh, tas ir tik neatkārtojami — kāpt uz skatuves un izdzīvoties dažādās lomās! Uzskatu, ka tēlot dzīvē un savstarpējās attiecībās ir muļķīgi, jo to var izdarīt uz skatuves, kad tu vari būt tikpat labi slims vectētiņš, kā bagāts miljonārs. Vēl brīvos brīžos vietējā televīzijā vadu mūzikas raidījumu “Džaksters” — par un ap mūziku.
— Ko tu visaugstāk vērtē cilvēkos, attiecībās?
— Patiesumu un atklātību. Ja cilvēks kaut reizi ir pievīlis, tad nespēs vairs jelkad atgūt uzticību. Augstu vērtēju draudzību, jo vienam karot un cīnīties šajā pasaulē būtu pārāk grūti.
— Vai tici Dievam? Cik liela nozīme ticībai ir tavā dzīvē?
— Nu jau trīs gadus esmu gājis svētceļojumā uz Aglonu, pirms nozīmīgiem notikumiem dzīvē cenšos apmeklēt baznīcu. Varbūt neesmu kaislīgs fanātiķis, bet labprāt aprunājos ar Dieviņu, tāpat vien, lai pašam būtu labāk.
— Bez kā tu šobrīd noteikti nevarētu iztikt?
— Es nezinu… Droši vien bez man tuviem un nozīmīgiem cilvēciņiem, viņu atbalsta, jo tas ir pamats visam, kas tāds, uz ko es nešaubīgi paļaujos. Tuvo cilvēku — ģimenes locekļu, draugu — mīlestība un atbalsts man nozīmē ļoti daudz. Viņi ir tie, kuri redz mani brīžos, kad ir smagi. Es no viņiem neprasu neko daudz, vienkārši būt! Lai man būtu kur aiziet un vienkārši paklusēt.
— Vai tev ir izdevies pierādīt, ka Latgalē nevalda tikai bezdarbs un cilvēki nav nodzērušies?
— Es ceru, ka mums kaut nedaudz ir izdevies lauzt šo muļķīgo stereotipu, bet tikpat labi apzinos, ka vēl daudz darba priekšā. Diemžēl latviešiem ir iesakņojušies galīgi nepatiesi priekšstati par Latgali. Ticiet man — nekas te nav īpaši savādāk! Varbūt vienīgi cilvēki ir sirsnīgāki.
(No Gulbenes rajona laikraksta “Dzirkstele”)
