Slimnieki velti sēdēja pie kabineta durvīm — ārsts par viņiem nelikās ne zinis. Noteiktais pieņemšanas laiks jau sen bija sācies, kabinetā skanēja balsis, bet apmeklētājiem durvis nevērās.
Slimnieki velti sēdēja pie kabineta durvīm — ārsts par viņiem nelikās ne zinis. Noteiktais pieņemšanas laiks jau sen bija sācies, kabinetā skanēja balsis, bet apmeklētājiem durvis nevērās. Kāds, pieņemšanu nesagaidījis, klepodams devās prom, cits neapmierināts kurnēja, ka speciāli ieradies ātrāk, lai tiktu pie daktera, bet gaida jau stundu. Vēl kāds bija sašutis par iepriekšējā pieraksta bezjēdzību.
Beidzot kabineta durvis atvērās, un pa tām iznāca dokumentu mapēm apkrāvusies dāma. Viņai sekoja visu gaidītais ārsts. Izrādās, medicīnas iestādē ieradusies slimokases pārbaudītāja. Tas ir slimnieku pieņemšanas aizkavēšanās iemesls.
Pārbaudītāja devās blakus kabinetā revidēt nākamā ārsta dokumentus, bet nepacietīgo gaidītāju pulkam pievienojās vēl pāris slimnieku. Tajā dienā pēdējais pacients no ārstniecības iestādes aizgāja krietnu stundu pēc noteiktā darbalaika.
Nenoliedzu, pārbaudes vajadzīgas katrā darbā, arī mediķu. Bet vai tiešām cienījamie pārbaudītāji pētīt dokumentus nevar ierasties citā laikā, kad aiz durvīm negaida ducis cilvēku? Protams, katram jādara savs darbs, arī revidentam, bet, manuprāt, nav normāli, ka, darot vienu darbu, traucē vairākus citus, šajā gadījumā kavē arī pašu ārstu darāmo. Viņiem pēc tam vēl jāsaraksta “papīru” kalni, jāizdara ieraksti pacientu kartītēs. Daudzi ārsti to veic pat mājās.
Būtībā paši pie tā esam vainīgi. Mēs esam pieraduši gaidīt pie priekšnieku, ierēdņu kabinetu durvīm, kamēr viņi devušies kārtējā kafijas pauzē vai apspriež jaunākās tenkas. Pieraduši gaidīt, skaļi neprotestējot, nemitīgo nīkšanu aiz durvīm pieņemot kā normālu lietu. Aizmirstam, ka neskaitāmie ierēdņi strādā cilvēkiem, nevis cilvēki domāti viņiem. Kamēr to neatcerēsimies un attieksmi nemainīsim, tikmēr piedzīvosim, ka ducim jāgaida viens!
