Pļaviņiete Anda Skābarniece ir viena no tiem cilvēkiem, kurai dzimšanas un vārda svētki ir vienā dienā. Veiksmīga vecāku izvēle vai apgrūtinājums? Anda atzīst, ka vairāk pirmais variants, ko ar laiku novērtē arvien vairāk. Kā tautā saka — dubults neplīst!
Atgriežas savā profesijā
Izrādās, par dubultajiem svētkiem vienā dienā Anda var pateikties vecvecākiem.
— Man ir vecāks brālis Andis, un vecvecāki domāja, ka vajadzētu arī Andu. Kad mamma sāka skatīties kalendāru, atklājās, ka tas ir tieši dzimšanas datumā, tomēr tā arī palika. Bērnībā jau dažkārt bija skumīgi, ka man tikai vieni svētki gadā, bet tagad man patīk, — saka pļaviņiete.
Ar Pļaviņām kā dzīvesvietu viņa saistīta salīdzinoši nesen. Dzimusi un augusi Iršos, vēlāk dzīvojusi Vietalvā. Darba iespēju trūkums un tagad arī skolas aizvēršana no laukiem lika paraudzīties pilsētas virzienā. Anda atgriezusies profesijā, ko savulaik apguvusi un kurā iepriekš nedaudz arī strādājusi. Pēc gadiem viņa secina, ka, sākot patstāvīgo dzīvi, izvēle bijusi pavisam citādāka nekā bērnībā. Tomēr viens palicis nemainīgs — viņai patīk darbs ar cilvēkiem.
— Atceros, ka savulaik gandrīz visas meitenes gribēja būt pārdevējas, jo strādāt veikalā skaitījās kaut kas īpašs. Saistīja arī frizieres darbs, bet pēc skolas beigšanas domas pilnīgi mainījās, un apguvu sociālā darba veicēja un aprūpētāja profesiju. Iespējams, tas bija mammas iespaidā, jo viņa strādāja toreizējā Iršu bērnunamā, kas tagad ir ģimenes atbalsta centrs. Mācības pabeidzu un Iršos biju arī praksē, bet vēlāk strādāju citviet. Tagad esmu atgriezusies savā profesijā un sociālās aprūpes centrā “Pļaviņas” esmu aprūpētāja, — stāsta Anda.
Viņa piekrīt manis teiktajam, ka tas noteikti nav darbs, kas piemērots katram. Tam jābūt aicinājumam, jo darbs ar vecļaudīm ir īpašs. Tie nav bērni, kuriem var iemācīt ko jaunu, bet cilvēki ar lielu un dažādu dzīves pieredzi. Katram ir sava attieksme. Tomēr ir interesanti, un neviena darba diena nav vienāda.
Vai izdodas darbu nolikt maliņā, aizverot centra durvis? Anda teic, ka vienmēr cenšas tā darīt un darbu nenes uz mājām, kā arī otrādi. Tas neļauj “izdegt” pirms laika. Kā labu relaksāciju viņa pēdējā laikā sev atklājusi adīšanu. Mamma ir laba rokdarbniece, bet viņai pašai skolas laikā šī nodarbe nemaz nesaistīja. Tagad patīk, un arī noadītās zeķes, cimdus un šalles ir, kas valkā! Andu aizrauj arī labas grāmatas. Savulaik dejojusi tautas dejas, bet tagad ir pārtraukums, jo ar 24 stundām diennaktī ir par maz, lai visu pagūtu. Tomēr, ja ir iespēja, viņa cenšas apmeklēt dažādus kultūras pasākumus.
Divu vienādu nav
Anda ir no četru bērnu ģimenes un pati ir triju bērnu māmiņa — dvīnēm Elīnai un Evelīnai, dēlam Nikam. Meitenes šogad Pļaviņu novada ģimnāzijā beigs pamatskolu, bet dēls mācās piektajā klasē.
Dvīņi katrā ģimenē ir ne tikai dubults prieks, bet arī pārsteigums. Tā tas bija arī Andai ar vīru Gundaru. Pļaviņiete teic, ka viņas abu vecāku dzimtās ir dvīņi, tāpēc varbūt nojautusi, ka varētu būt arī viņai. Meitenes viena otrai ir ļoti tuvas, bet atšķirīgas — viena klusāka un mierīgāka, otra aktīvāka. Izskata ziņā viņas kāds var arī neatšķirt, bet savējie nesajauks. Viņas arī nav īpaši centušās citus tādējādi izjokot. Arī pa telefonu māmiņa vienmēr zina, ar kuru meitu runā.
— Kad meitenes bija mazas, man daudzi jautāja, grūti vai viegli tikt galā ar divām uzreiz? Nevarēju uz šo jautājumu objektīvi atbildēt, jo nezināju, kā ir ar vienu bērnu, jo man bija divi. To uzzināju tikai tad, kad piedzima dēls. Tagad varu teikt, ka ar divām bija interesanti, bet ar vienu tomēr ir vieglāk, — secina Anda.
Saviem bērniem vecāki ļauj izmēģināt dažādas nodarbes, lai izvēlas paši, kas patīk un padodas.
— Vismaz adīt meitenēm pagaidām nepatīk, un arī grāmatu lasīšana mūsdienu jauniešus neaizrauj. Meitas vairāk interesē radošākas nodarbes, bet dēlam tehniskas — vīriešu darbi, ko daudz iemācījies no tēta. Mūsu opim ir sava saimniecība, kur viņš arī var izpausties. Priecājos, ka viņi visi dejo, un kopā dažkārt padziedam. Kad ir luste, vakaros uzdziedam latviešu dziesmas, — saka jubilāre.
Svētku dāvana
Andai šis laiks ir vēl ar kādu notikumu bagāts — dzimšanas dienas priekšvakarā Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienai veltītajā pasākumā Anda saņēma Pļaviņu novada domes pateicību par ieguldījumu sociālās aprūpes centra attīstībā, nesavtīgu darbu un brīvprātīgo jauniešu kustības veicināšanu centra iemītnieku atbalstam. Anda atzīst, ka tas bija pārsteigums, un vadītājai jautājusi, kāpēc tieši viņa izpelnījusies šo godu, jo šajā darbavietā nemaz tik ilgi vēl nestrādā. Atzinība viņai galvenokārt par to, ka pratusi centra atbalstam piesaistīt brīvprātīgos jauniešus.
— Patīk man darbs ar cilvēkiem un noorganizēt kādu pasākumu. To gan daru šaurākā lokā, un mans lielākais atbalsts ir ģimene. Piesaistot savus bērnus, kuri tālāk savus draugus, izdodas paveikt kaut mazus, bet labus darbus. Nedomāju par to kā par lielām akcijām, bet daru to, kas konkrētajā brīdī šķiet vajadzīgs, — saka Anda.
Gluži kā dāvana aizvadītajos valsts un personīgajos svētkos viņai bija brauciens ar ģimeni 18. novembrī uz Rīgu. Iepriekš daudzkārt vēlējušies to izdarīt, bet kaut kā neiznāca. Šogad gan izstaigāta galvaspilsēta svētku rotā, un tas bijis skaisti. ◆
