(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 26. jūlija numurā.)
Pēc iesvētībām Pēteris kādus gadus dzīvoja tēva mājās “Druvaktos”, palīdzēja tēvam un mātei smagākajos darbos. Pēc tam iestājās darbā muižā par kučieri. Precīzi nav zināms, kurā muižā Pēteris kalpoja, taču ar vislielāko ticamību jādomā, ka viņš strādāja Saukas valsts muižā. Pēc piecpadsmit gadiem kučiera amatā muiža viņam par labu darbu īpašumā piešķīra zemesgabalu blakus tēva zemei “Druvaktos”.
Kad Pēteris atgriezās tēva mājās, Miķelis, nostrādājot 20 gadu par muižas mežsargu, bija kļuvis par zemes un mežsarga mājas īpašnieku, kā tas bija noteikts darba kontraktā. Pēteris pārņēma tēva amatu un kļuva par mežsargu. 19. un 20. gadsimta mijā viņš uzcēla jaunu “Druvaktu” dzīvojamo māju, dažas saimniecības ēkas.
Uz gadsimtu sliekšņa Pēteris Rubenis par sievu apņēma Ievu Dobulāns (dzimusi 1873. gada 14. decembrī). Līdz kāzām viņa dzīvoja Biržu pagasta Pūtēļu mazciematā.
Dievs Ievas un Pētera ģimenei dāvāja deviņus bērnus. Divi dēli — Jānis Valdemārs un Pauls Nikolajs — nomira ļoti agrā bērnībā. Septiņi bērni — trīs dēli un četras meitas — izauga un nodzīvoja cits garu, cits ne tik garu mūžu. Pirmā ģimenē piedzima meita Irma Valentīna (1902—1995), tad dēls Artūrs Pēteris (1904—1995), meita Ida Leontīne (1906—1992), meita Zelma (1908—1989), dvīņi Vilma Alise (1913—2002) un Arvīds Žanis (1913—1992), dēls Alberts (1915—1976).
Pirmā Latvijas valsts neatkarības perioda beidzamajos gados Ieva un Pēteris sāka slimot, arī vecums lika sevi manīt, tāpēc viņi “Druvaktu” saimniecības grožus nodeva jaunākā dēla Alberta rokās. Nu Albertam nācās meklēt sev sievu. Kādās attālu radu viesībās viņš iepazinās ar Irēnu Lidiju Ziemulāni (1913—1974), ar kuru apprecējās. Lidija bija no Lavides, Lietuvas pierobežas, netālu no Subates. Viņa savulaik bija mācījusies Kaucmindes mājturības skolā, bija diplomēta biškope. Uz “Druvaktiem” Lidija pārveda savas glaunās mēbeles un ovālos spoguļus. Taču nelīdzēja ne glaunās mēbeles, ne Kaucmindes diploms, jo dzīvē laulātajiem nevedās. Ģimenē piedzima divas meitas — Gunta (1941), Lidija Irēna (1943) — un dēls Jānis (1949). Dēls nomira ar plaušu karsoni zīdaiņa vecumā. Kā vēlāk izrādījās, abas meitas slimoja ar kādu garīgu slimību, visdrīzāk, šizofrēniju. Viņas nespēja mācīties skolā, ne sevi pilnā mērā apkopt.
Vācu okupācijas laikā Albertu leģionā neiesauca, jo viņš bija vienīgais ģimenes ar diviem maziem bērniem apgādnieks. Tiklīdz Saukas pagastā ienāca sarkanarmija, Albertu mobilizēja un nosūtīja uz fronti. Pēc kara beigām viņu atstāja virsdienestā. “Druvaktu” lauki palika neapstrādāti, siens nenopļauts. Slimoja bērni un Alberta vecāki, trūka naudas zālēm. Galējs izmisums valdīja Rubeņu ģimenē.
1946. gadā Albertam izdevās atgriezties mājās un iekārtoties darbā vietējā mežniecībā. Šķita, dzīve ievirzīsies normālās sliedēs. Kas tev deva! Viens pēc otra nomira Alberta vecāki, sāka slimot arī sieva Lidija, kura meklēja palīdzību pie pūšļotājiem. 1974. gadā Lidija nomira.
Dienā Alberts strādāja mežā, vakarā slauca govi un baroja sivēnus, gatavoja ēdienu slimajām meitām. Viņš pārpūlējās, pārdzīvoja par meitu gaidāmo likteni, smagi saslima un 1976. gada nogalē nomira. Pēc tēva nāves abas meitas palika dzīvot “Druvaktos”. Viņu dzīvību izglāba tēva māsas Idas Prodnieces jaunākā meita ārste Vija Ārgule, kura abas māsas ievietoja sociālās aprūpes iestādēs.
“Druvaktu” sēta pie Zalvītes upes Lones-Daudzeses lielceļa malā nu stāvēja pamesta.
Šajā laikā Saukasgalu un “Druvaktus” apmeklēja Rubeņu vecākais dēls Artūrs, kurš dzīvoja Rīgā. Aizkraukles dzelzceļa stacijā viņu sagaidīja un uz “Druvaktiem” aizveda Aizkraukles slimnīcas ķirurgs Ivars Ārgulis, kurš bija precējies ar Artūra māsas meitu Viju. Braucot uz “Druvaktiem”, Ivars pārdomāja savu dzīvi un atcerējās ienākšanu Rubeņu dzimtā.
Savu īsto tēvu Ivars Ārgulis neatcerējās, jo tēva bojāejas laikā viņam bija tikai kādi trīs gadi. Māte Ivaram stāstīja, ka Otrā pasaules kara laikā ģimene dzīvoja Rīgā. Viņas vīrs un Ivara tēvs vairākas reizes saņēma pavēsti iesaukšanai latviešu leģionā, taču no iesaukuma izvairījās. Tomēr vācu policija tēvu arestēja uz ielas un vēlāk nosūtīja uz fronti. 1944. gadā Ivara tēvs no leģiona aizbēga, slēpās. Šajā laikā Jūrmalā viņu nošāva. Visu savu mūžu Ivars meklēja tēva kapavietu, kaut kādas ziņas par viņu, taču bez rezultātiem.
Pēc kara māte un Ivars pārcēlās uz dzīvi Aknīstē. Te māte apprecējās otro reizi. Viņas vīrs Alfrēds Ārgulis Ivaru adoptēja un izaudzināja kā savu dēlu. Ivars pabeidza Aknīstes vidusskolu un sāka mācības Rīgas 1. medicīnas skolā. Tajā Ivars sastapa savu nākamo sievu Viju Prodnieci no Rubeņu dzimtas. Pēc mācībām abi apprecējās un strādāja Ilūkstē par feldšeriem. Pēc laika abi Ārguļi turpināja mācības Rīgas Medicīnas institūtā un saņēma ārsta diplomus. Sadales komisija viņus nosūtīja darbā Aizkraukles rajona slimnīcā.
Aizbraukuši uz “Druvaktiem”, Artūrs un Ivars izstaigāja visas ēkas un secināja, ka māja un saimniecības būves iet bojā. Artūrs asarām acīs lūdza Ivaram rīkoties, lai neaizlaistu postā dzimtas māju. Aprunājies ar sievu, Ivars apsolīja, ka “Druvaktus” saglābs, tie būs kā Rubeņu dzimtas piemineklis.
Kamēr Ārguļi kārtoja “Druvaktu” īpašumtiesību dokumentus, gāja laiks. Beidzot “Druvakti” kļuva viņu ģimenes īpašums, kas reģistrēts uz Vijas vārda.
Ap 1980. gadu Ārguļu ģimene ķērās pie “Druvaktu” atjaunošanas. Iniciatīvu uzņēmās Ivars, kurš arī bija galvenais rīkotājs. Dzīvojamās mājas pamati bija nosēdušies un izdrupuši, jumts ielīcis. Māja bija ieaugusi irbenājos un nezālēs. Ivars saaicināja talciniekus, mājas stāvu pacēla ar daudziem domkratiem. Amatnieks nomainīja iepuvušos baļķus, māju no ārpuses siltināja un glīti apšuva. Mājas iekšdarbus gadu gaitā pakāpeniski veica Ivars pats. Viņš nojauca un pārmūrēja plītis un krāsni, ierīkoja kamīnu. Vēlāk mājas iekšpusē vienā telpā ierīkoja pirti. Pēc mūrnieka darbiem Ivars ķērās pie galdnieka darbiem — nomainīja grīdas dēļus, visas durvis. “Druvaktu” māja tika arī pie jauna jumta.
Divdesmit gadu laikā, strādājot visus atvaļinājumus un brīvdienas, Ivars atjaunoja “Druvaktus” pavisam citā veidolā. Iespēju robežās darbos palīdzēja ģimenes locekļi. Sakārtoja arī mājas apkārtni. Ivars izcirta krūmājus Zalvītes upes krastos, iztīrīja gultni un ierīkoja peldvietu. Upe šajā vietā ir tik tīra, ka ieauga pat ūdensrozes. Ilgi Ivars domāja, kā rīkoties ar lielo ozolu, kas auga “Druvaktu” pagalmā netālu no mājas pamatiem. Viņš pat konsultējās ar speciālistiem, kuri ieteica ozolu nozāģēt. Tomēr Ivars ozolu atstāja augam kā Rubeņu dzimtas stipruma simbolu.
2000. gada vasarā Vija un Ivars Ārguļi “Druvaktos” sarīkoja Rubeņu dzimtas saietu. Radi to apmeklēja kuplā skaitā. Daudzi “Druvaktos” nebija bijuši gadu desmitiem.
Nākamajos gados Ivars bija ieplānojis “Druvaktu” mājas bēniņos ierīkot vairākas istabas vasaras viesiem. Taču šo darbu viņš nepaspēja paveikt. Traģiska autoavārija netālu no Aizkraukles 2004. gada 14. maijā aprāva Ivara darbīgo mūžu. Uz viņa kapa pieminekļa iegravēts teksts “Ārsts Ivars Ārgulis, Druvaktu māju atjaunotājs”, bet līdzās attēlots viņa izglābtais “Druvaktu” ozols.
***
Lones-Daudzeses lielceļa malā ceļinieka acīm paveras skats uz “Druvaktu” atjaunoto māju, sakopto Zalvītes upītes krastu un lielo ozolu, kas simbolizē Ivara Ārguļa un Rubeņu dzimtas sīkstumu.
