(1. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 26. jūlija numurā.)
Saukas valsts muižai piederēja lieli meži pagasta nomalē Saukasgalā. Daļu lielo mežu muiža plānoja nocirst, bet celmaines un krūmājus pārdot. Saukasgala mežus uzmanīja divi mežsargi, bet Zalvītes upītes krastos bija vakanta mežsarga vieta. Tieši šajā apgaitā muiža paredzēja mežu ciršanu, kuras gaitu vajadzēja īpaši uzmanīt, lai nepieļautu koku zagšanu. Ar steigu Saukasgala Zalvītes apgaitai vajadzēja atrast gudru un uzticamu mežsargu.
***
Kādu rītu 1862. gada pavasarī Saukas valsts muižas pārvaldnieks lika vagaram izsaukt uz muižu jauno kalpu Miķeli Rubeni. Kad trīsdesmitgadīgais kalps ieradās muižkunga darba telpās, pārvaldnieks izskatījās norūpējies un bez kāda ievada paziņoja: “Ar svētdienu, Miķel, tevi ieceļu citā muižai svarīgākā amatā. Tavs darbs būs labi atalgots. Būsi muižas mežsargs, pat man mežā būs tevi jāklausa. Apgaita ir Saukasgalā, Zalvītes upes augštecē. Tavs darbs būs vaktēt, lai slikti ļaudis nenodara skādi muižas mežiem un druvām. Neviens koks nedrīkst būt nozagts, neviens meža zvērs vai putns bez atļaujas nomedīts, neviena zivs bez atļaujas nozvejota. Rīt dodies pie mežsarga Upelnieka uz “Jaunzemiem”. Viņš tevi veselu mēnesi apmācīs amatā. Pēc mācībām runāsim par tavu mitekli un atalgojumu. Par mācību laiku saņemsi līdzšinējo mēnešalgu trīskārtīgā apmērā.”
Otrā dienā mežsargs Upelnieks izrādīja Miķelim viņa apgaitu. Veselu mēnesi topošais mežsargs apguva sava amata prasmes, piedalījās medībās. Upelnieks ar savu audzēkni bija apmierināts, par ko viņš ziņoja muižkungam.
Pēc apmācībām mežsarga amatā muižas pārvaldnieks Miķeli atkārtoti izsauca uz muižu. Muižkunga darbistabā bija pagasta vecākais, mežzinis un muižas skrīveris. Muižkungs priecīgu seju paziņoja, ka apmācības Rubenis beidzis ar panākumiem. Vēlreiz atkārtojis Miķeļa darba pienākumus, viņš lika skrīverim ierakstīt muižas grāmatās, ka Miķelis Rubenis pieņemts mežsarga amatā Saukas valsts muižas Zalvītes apgaitā. Jaunā mežsarga lietošanā muiža bez maksas dod desmit pūrvietu (1 pūrvieta = 0,37 ha) aramzemes, desmit pūrvietu pļavu un ganību ar piebildi, ka pēc divdesmit gadu nokalpošanas mežsarga amatā zeme un ēkas, ko mežsargs uzcels, pāries viņa dzimtas īpašumā bez papildu atlīdzības. Mežsarga sētas ēku būvei kokmateriālus muiža piešķirs bez maksas un palīdzēs ēkas uzcelt. Mežsarga formu, bisi un munīciju, kā arī dienesta zirgu ar aizjūgu muiža piešķirs lietošanā bez papildu samaksas.
Muižkungs paziņoja, ka pavasarī un vasarā muiža jauno mežsargu pārāk nenoslogos, lai viņš varētu būvēt mitekli sev un ģimenei. Īstais darbs sākšoties rudenī un ziemā, kad būs jāiemēra cirsmas un jāseko līdzi meža ciršanas darbiem. Nocirstos kokus uzmērīšot un novērtēšot meža brāķeris, kurš tieši pakļauts virsmežzinim. Sarunu noslēgumā muižkungs paziņoja arī mežsarga atalgojuma apmēru rubļos. Alga Miķeli Rubeni apmierināja pilnā mērā.
Šķiroties no muižkunga, pagasta vecākā un mežziņa, Miķelis teica, ka mežsarga sētu, kura vēl jābūvē, viņš nodomājis nosaukt par “Druvaktiem”. Šis mājvārds palīdzēšot viņam sargāt mežus un druvas. Mežzinim mājvārds uzreiz iepatikās.
***
1862. gada pavasaris un vasara Miķelim Rubenim bija darba pārpilni. Vispirms viņš sasauca ģimenes apspriedi Zalvītes upītes malā netālu no krasta augoša ozoliņa ēnā, lai izlemtu, kurā vietā būvēt mežsarga sētu. Apspriedē piedalījās Miķeļa tēvs Miks, brālis Mārtiņš ar savu sievu, Miķeļa iecerētā Madaļa, mežsargs Upelnieks, patāli kaimiņi no “Znotiņu” un “Meža Jurānu” vecsaimniecībām, kuri zemi un ēkas no Saukas muižas tikko bija izpirkuši. Pēc ilgas strīdēšanās sapulce nonāca pie vienotas domas, ka mežsarga sēta “Druvakti” jāceļ ceļa malā, kurš ved no Lones pusmuižas uz grāfam Šuvalovam piederošo Daudzeses muižu. Vieta bija izvēlēta Zalvītes upes malā.
Protams, sākumā bija jāuzceļ pagaidu ēkas, kur pašiem dzīvot, kur zirgu, govi, aitas un sivēnu siltumā novietot. Nācās rīkot talkas, saukt radus un kaimiņus palīgā, lai mežā sagādātu sausus kokus pirts un kūts guļbūvēm. Kā Sēlijā pieņemts, pirmo uzcēla kūtiņu, jo lopiņi taču cilvēkus baro. Līdz rudenim gatava bija arī pirts, kurā pašam ziemu pārlaist. Elksniešu radi Miķelim uzdāvināja govi, neretieši — aitas un sivēnu. Bet kas tad govi slauks un sivēnam strēbekli ielies? Ziemā taču pašam būs daudz darba meža cirsmās.
Kāzas, kuras bija paredzētas 1863. gada vasarā, nācās pasteidzināt. 1862. gada septembrī mācītājs Vilhelms Ziffers Saukas baznīcā salaulāja Madaļu un Miķeli Rubeņus. Tās mācītāja mūžā, šķiet, bija pēdējās laulības, jo gada beigās viņš nomira un atgūlās Saukas Smiltaines kapos.
Četri gadi “Druvaktos” jaunajai ģimenei aizskrēja kā vēja spārniem. Darbs dzina darbu — gan muižas mežā, gan mežsarga sētā. Ar muižas amatnieku palīdzību Miķelis uzcēla nelielu dzīvojamo māju, otru kūtiņu lopiem, siena un labības šķūņus. Pirtiņu Rubeņi izmantoja tikai tās īstajam mērķim, reizēm pirms svētkiem te arī diedzēja iesalu.
Saukas valsts muižas pārvaldnieks bija kļuvis lēnāks, matos viņam sabiris sudrabs, taču medībās uz “Druvaktiem” brauca diezgan bieži. Muižkungs un Miķelis bija kļuvuši gandrīz vai draugi.
1867. gada 28. septembrī Saukas pagasta “Druvaktos” Madaļai Rubenei piedzima dēls, kuram vecāki deva vārdu Pēteris. 1867. gada trešajos Ziemassvētkos mazo Pēterīti Saukas baznīcā nokristīja mācītājs Vilhelms Millers. Šis mācītājs kopš 1870. gada atdusas Saukas baznīcas dārzā, jo tāda bija viņa pēdējā vēlēšanās.
Zināms, ka Miķeļa un Madaļas ģimenē bija arī citi bērni. Pētera māsu apprecēja austrietis Linabergs, tā sākot Rubeņu-Linabergu radniecības līniju.
Kad Pēteris sasniedza divpadsmit gadu vecumu, vecāki viņu sūtīja mācīties Saukas Ķesteru skolā. Te viņš mācījās trīs ziemas un arī kādu vasaru. Viņa skolotājs bija Juris Dauge.
(Turpmāk vēl.)
Pēc iesvētībām Pēteris kādus gadus dzīvoja tēva mājās “Druvaktos”, palīdzēja tēvam un mātei smagākajos darbos. Pēc tam viņš iestājās darbā par kučieri muižā. Precīzi nav zināms, kurā muižā Pēteris kalpoja par kučieri, taču ar vislielāko ticamību jādomā, ka viņš strādāja Saukas valsts muižā. Pēc piecpadsmit gadu darba kučiera amatā muiža viņam par labu darbu piešķīra īpašumā zemes gabalu blakus tēva zemei “Druvaktos”.
Kad Pēteris atgriezās tēva mājās, Miķelis, nostrādājot 20 gadus par muižas mežsargu, bija kļuvis par zemes un mežsarga mājas īpašnieku, kā tas bija noteikts darba kontraktā. Pēteris pārņēma tēva amatu un kļuva par mežsargu. 19. un 20. gadusimta mijā viņš uzcēla jaunu “Druvaktu” dzīvojamo māju, dažas saimniecības ēkas.
Uz gadsimtu sliekšņa Pēteris Rubenis par sievu apņēma Ievu Dobulāns (dzimusi 1873. gada 14. decembrī). Līdz kāzām viņa dzīvoja Biržu pagasta Pūtēļu mazciematā.
Dievs Ievas un Pētera ģimenei dāvāja deviņus bērnus. Divi dēli — Jānis Valdemārs un Pauls Nikolajs — nomira ļoti agrā bērnībā. Septiņi bērni — trīs dēli un četras meitas — izauga un nodzīvoja cits garu, cits ne tik garu mūžu. Pirmā ģimenē piedzima meita Irma Valentīna (1902—1995), tad sekoja dēls Artūrs Pēteris (1904—1995), meita Ida Leontīne (1906—1992), meita Zelma (1908—1989), dvīņi Vilma Alise (1913—2002) un Arvīds Žanis (1913—1992), dēls Alberts (1915—1976).
Pirmā Latvijas valsts neatkarības perioda beidzamajos gados Ieva un Pēteris sāka slimot, arī vecums lika sevi manīt, tāpēc viņi “Druvaktu” saimniecības grožus nodeva jaunākā dēla Alberta rokās. Nu Albertam nācās meklēt sev sievu. Kādās attālu radu viesībās viņš iepazinās ar Irēnu Lidiju Ziemulāni (1913—1974), ar kuru apprecējās. Lidija bija no Lavides, kas atradās Lietuvas pierobežā netālu no Subates. Viņa savulaik bija mācījusies Kaucmindes mājturības skolā, bija diplomēta biškope. Uz “Druvaktiem” Lidija pārveda savas glaunās mēbeles un ovālos spoguļus. Taču nelīdzēja ne glaunās mēbeles, ne Kaucmindes diploms, jo dzīvē laulātajiem nevedās. Ģimenē piedzima divas meitas — Gunta (1941) un Lidija Irēna (1943), dēls Jānis (1949). Dēls nomira ar plaušu karsoni zīdaiņa vecumā. Kā vēlāk izrādījās, abas meitas slimoja ar kādu garīgu slimību, visdrīzāk šizofrēniju. Viņas nespēja mācīties skolā, ne sevi pilnā mērā apkopt.
Vācu okupācijas laikā Albertu leģionā neiesauca, jo viņš bija vienīgais ģimenes ar diviem maziem bērniem apgādnieks. Tiklīdz Saukas pagastā ienāca sarkanarmija, Albertu mobilizēja un nosūtīja uz fronti. Pēc kara beigām viņu paturēja virsdienestā. “Druvaktu” lauki palika neapstrādāti, siens nenopļauts. Slimoja bērni un Alberta vecāki, trūka naudas zālēm. Galējs izmisums valdīja Rubeņu ģimenē.
1946. gadā Albertam izdevās atgriezties mājās un iekārtoties darbā vietējā mežniecībā. Likās, ka dzīve ies normālās sliedēs. Kas tev deva! Viens pēc otra nomira Alberta vecāki, sāka slimot arī sieva Lidija, kura meklēja palīdzību pie pūšļotājiem. 1974. gadā Lidija nomira.
Dienā Alberts strādāja mežā, vakarā slauca govi un baroja sivēnus, gatavoja ēdienu slimajām meitām. Viņš pārpūlējās, pārdzīvoja par meitu gaidāmo likteni, pats smagi saslima un 1976. gada nogalē nomira. Pēc tēva nāves abas meitas palika dzīvot “Druvaktos”. Viņu dzīvību izglāba tēva māsas Idas Prodnieces jaunākā meita ārste Vija Ārgule, kura abas māsas ievietoja sociālās aprūpes iestādēs. Gunta vienai kājai pirkstus jau bija nosaldējusi.
“Druvaktu” sēta pie Zalvītes upes Lones—Daudzeses lielceļa malā nu stāvēja pamesta.
Šajā laikā Saukasgalu un “Druvaktus” apmeklēja Rubeņu vecākais dēls Artūrs, kurš dzīvoja Rīgā. Aizkraukles dzelzceļa stacijā viņu sagaidīja un uz “Druvaktiem” aizveda Aizkraukles slimnīcas ķirurgs Ivars Ārgulis, kurš bija precējies ar Artūra māsas meitu Viju. Braucot uz “Druvaktiem”, Ivars pārdomāja savu dzīvi un atcerējās ienākšanu Rubeņu dzimtā.
Savu īsto tēvu Ivars Ārgulis neatcerējās, jo tēva bojāejas laikā viņam bija tikai kādi trīs gadi. Māte Ivaram stāstīja, ka Otrā pasaules kara laikā ģimene dzīvoja Rīgā. Viņas vīrs un Ivara tēvs vairākas reizes saņēma pavēsti iesaukšanai latviešu leģionā, taču no iesaukuma izvairījās. Beigu beigās vācu policija tēvu arestēja uz ielas un vēlāk nosūtīja uz fronti. 1944. gadā Ivara tēvs no leģiona aizbēga, slēpās. Šajā laikā Jūrmalā viņu nošāva. Visu apzinīgo mūžu Ivars meklēja tēva kapavietu, kaut kāds ziņas par tēvu, taču bez rezultātiem.
Pēc kara māte un Ivars pārcēlās uz dzīvi Aknīstē. Šeit māte apprecējās otro reizi. Mātes vīrs Alfrēds Ārgulis Ivaru adoptēja un izaudzināja kā savu dēlu. Ivars pabeidza Aknīstes vidusskolu un uzsāka mācības Rīgas 1. medicīnas skolā. Medicīnas skolā Ivars sastapa savu nākamo sievu Viju Prodnieci no Rubeņu dzimtas. Pēc mācībām abi apprecējās un strādāja Ilūkstē par feldšeriem. Pēc laika abi Ārguļi turpināja mācības Rīgas Medicīnas institūtā un saņēma ārsta diplomus. Sadales komisija viņus nosūtīja darbā Aizkraukles rajona slimnīcā.
Aizbraukuši “Druvaktos”, Artūrs un Ivars izstaigāja visas ēkas un secināja, ka māja un saimniecības būves iet bojā. Artūrs ar asarām acīs lūdza Ivaram rīkoties, lai neaizlaistu postā dzimtas māju. Aprunājies ar sievu, Ivars apsolīja, ka “Druvaktus” saglābs, tie stāvēs kā Rubeņu dzimtas piemineklis.
Kamēr Ārguļi kārtoja dokumentus par “Druvaktu” īpašumtiesībām, gāja laiks. Beidzot “Druvakti” kļuva par viņu ģimenes īpašumu, kas reģistrēts uz Vijas Ārgules vārda.
Ap 1980. gadu Ārguļu ģimene ķērās pie “Druvaktu” atjaunošanas. Iniciatīvu uzņēmās Ivars, kurš arī bija galvenais rīkotājs. Dzīvojamās mājas pamati bija nosēdušies un izdrupuši, jumts ielīcis. Māja bija ieaugusi irbenājos un nezālēs. Ivars saaicināja talciniekus, mājas stāvu pacēla uz daudziem domkratiem. Amatnieks nomainīja iepuvušos baļķus, māju no ārpuses siltināja un glīti apšuva. Mājas iekšdarbus gadu gaitā pakāpeniski veica Ivars pats. Viņš nojauca un savām rokām pārmūrēja visas plītis un krāsni, ierīkoja kamīnu. Vēlāk viņš mājas iekšpusē vienā telpā ierīkoja pirti. Pēc mūrnieka darbiem Ivars ķērās pie galdnieka darbiem — nomainīja grīdas dēļus, visas durvis. “Druvaktu” māja tika arī pie jauna jumta.
Divdesmit gadu laikā, strādājot visus atvaļinājumus un brīvdienas, Ivars atjaunoja “Druvaktus” pavisam citā veidolā. Iespēju robežās darbos palīdzēja arī ģimenes locekļi. Sakārtoja arī mājas apkārtni. Ivars izcirta krūmājus Zalvītes upes krastos, iztīrīja gultni un ierīkoja peldvietu. Upe šajā vietā ir tik tīra, ka ieauga pat ūdensrozes. Ilgi Ivars domāja, kā rīkoties ar lielo ozolu, kas auga “Druvaktu” pagalmā netālu no mājas pamatiem. Viņš pat konsultējās ar speciālistiem, kuri ieteica ozolu nozāģēt. Tomēr Ivars ozolu atstāja augam kā Rubeņu dzimtas stipruma simbolu.
2000. gada vasarā Vija un Ivars Ārguļi “Druvaktos” sarīkoja Rubeņu dzimtas saietu. Radi to apmeklēja kuplā skaitā. Daudzi “Druvaktos” nebija bijuši gadu desmitiem.
Nākamajos gados Ivars bija ieplānojis “Druvaktu” mājas bēniņos ierīkot vairākas istabas vasaras viesiem. Taču šo darbu viņš nepaspēja paveikt. Traģiska autoavārija netālu no Aizkraukles 2004. gada 14. maijā aprāva Ivara darbīgo mūžu. Uz viņa kapa pieminekļa iegravēts teksts “Ārsts Ivars Ārgulis, Druvaktu māju atjaunotājs”, bet līdzās attēlots viņa izglābtais “Druvaktu” ozols.
x x x
Lones—Daudzeses lielceļa malā ceļinieka acīm paveras skats uz “Druvaktu” atjaunoto māju, uz sakopto Zalvītes upītes krastu un uz lielo ozolu, kas simbolizē Ivara Ārguļa un Rubeņu dzimtas sīkstumu.
* Vārdi Miks un Mārtiņš ņemti no nostāstiem
