Novembrī lielākajai daļai piena ražotāju Latvijā, tajā skaitā arī Aizkraukles puses zemniekiem, piena iepirkuma cena salīdzinājumā ar vasaras vidū saņemto, samazinājusies par 30%. Uzrunāto zemnieku saimniecību vadītāju nākotnes prognozes nav iepriecinošas.
“Atbilstoši Krievijas Federācijas valdības 2014. gada 7. augusta lēmumam Krievija ir ieviesusi pilnīgu embargo lauksaimniecības produktiem, izejvielām un pārtikas precēm (liellopu gaļai, cūkgaļai, augļiem, dārzeņiem, mājputniem, zivīm, sieram, pienam un piena produktiem) no ES, ASV, Austrālijas, Kanādas un Norvēģijas uz vienu gadu.” Ar šādu ziņu sākās daudzas problēmas Latvijas ekonomikā, un lielākie zaudētāji embargo dēļ ir ražošanas ķēdes pirmajā posmā esošie — zemnieki.
Kvotu atcelšanu gaida ar bažām
Silvijas Miščenko no Aizkraukles pagasta, ilggadējās a. s. “Rīgas piena kombināts” izejvielu piegādātājas, balsī jūtams satraukums, un neilgajā sarunā nesaklausu frāzi, kas vēstītu par situācijas uzlabošanos. Ja līdzīgi būšot jāstrādā līdz pavasarim, labi nebūs. Ja saimniecība ir lielāka, tikai saviem spēkiem visus darbus nepadarīt. Tāpēc nauda jāatvēl strādnieku algām, tuvu arī nodokļu samaksas laiks. Ilgstoši sadzīvot ar izjūtu, ka nemitīgi kādam esi parādā, nevar. Tagad, kad piena iepirkuma cena ir zemāka par pašizmaksu, nemitīgi jāknapinās. Ja piepildīsies cerība par jaunu tirgu, piemēram, Ķīnas, apgūšanu, skaidrs, ka tas notiks ilgā laika posmā, ne viena gada laikā. Līdzās zemajai cenai no 1. aprīļa nāksies pielāgoties jaunam saimniekošanas veidam bez piena kvotām. Tādēļ arī piensaimnieki bažījas un paredz, ka kvotu atcelšana Eiropas Savienības lielražotājiem “atraisīs” rokas un viņu produkcija izspiedīs no tirgus mazajās saimniecībās saražoto.
Paliks pa vecam — tikpat slikti
Īrisa Simanoviča, Bebru pagasta “Lejasbrencēnu” saimnieces ar piena ražošanu nodarbojas daudzus gadus. Par šībrīža situāciju saimniecībā viņa saka — ir tikpat slikti kā vairumam. Labi, ka rudenī sagādāts pietiekami daudz barības, un līdz pavasarim izvilks. Lielākais satraukums ir par maksājumiem bankām. Zaudētājas šajā situācijā ir mazās un vidējās saim-
niecības, jo tajās saražotā produkta pašizmaksa ir lielāka nekā saimniecībās, kurās vairāki simti govju un ražošanas procesi pilnībā vai daļēji automatizēti. Mazajās saimniecībās ir liels roku darba īpatsvars, attiecīgi augstāka pašizmaksa. “Lejasbrencēni” ilgus gadus ir kooperatīva “Trikāta” biedri, un kā pastāvīgiem klientiem piena cena ir salīdzinoši laba, tomēr kopš jūlija tā samazinājusies par 30% un pašlaik ir 20 centu par litru. Situācijas uzlabošanos nesola arī valdības pārstāvji.
Premjeres Laimdotas Straujumas teiktais, ka valsts atbalsts lauksaimniecībā būs ne mazāks kā iepriekš, nozīmē, ka tas nebūs arī lielāks. Attiecīgi lielie zemnieki turpinās saņemt vairāk atbalsta naudas, mazie — mazāk. Ilgākā laika posmā šāda situācija ir labvēlīga pārējai Eiropai, jo mazo valstu zemnieku saimniecību novājināšanās mazina konkurenci. ES zemnieki šo krīzi izturēs, un daudzus tā pat neskar.
Pelna, slēpjoties aiz “krīzes”
Vēl radikālāk šajā piensaimnieku krīzē noskaņota ir Lilija Lubeņeca no Sērenes pagasta “Bencēnu” saimniecības. Arī viņai par katru pārdoto piena litru šobrīd maksā trešdaļu mazāk. Saimniece teic, ka situācijā vainīgi ir paši Latvijas bāleliņi. Nav iebildumu pret Eiropas sankcijām saistībā ar Krievijas rīcību Ukrainā. Saknes situācijai jāmeklē pirms vairākiem gadiem, kad latvieši cītīgi pārdeva savus piena pārstrādes uzņēmumus ārzemniekiem, galvenokārt Krievijas uzņēmējiem. Vai šobrīd dzirdēts par šo uzņēmumu grūtībām? Ne reizi. Produktu plūsma uz austrumiem nav mazinājusies, toties, slēpjoties aiz vārda “krīze” un samazinot piena iepirkuma cenu, pārstrādes uzņēmumu īpašnieki lieliski iedzīvojas, kļūst stāvus bagāti. Tas ir arī iemesls joprojām augstajām piena produktu cenām mazumtirdzniecībā, respektīvi, veikalos. ◆
