iesaka Imants Kaziļuns, laikraksta “Staburags” reportieris
Septembrī pirmizrāde bija no jauna iestudētajai operai “Spēlēju, dancoju”. Pirmo reizi šo Raiņa lugu uz Operas skatuves iestudēja tālajā 1977. gadā. Arī jaunajā uzvedumā libreta autors ir nu jau mūžībā aizgājušais Imants Ziedonis. Izrādes mūzikas autors — Imants Kalniņš. Jaunievedums ir darbības vide — pirms sešiem gadiem degusī Rīgas pils. Tieši šo vietu izrādes režisore Laura Groza-Ķibere esot nosapņojusi, pirms ķērusies pie darba. Simboliska vieta un notikums visas tautas mērogā. Pils dega mūsdienās, kad, šķiet, esam tik advancēti, gudri, ka visu spējam paredzēt un nelaimi ātri novērst. Vai tā bija tieša norāde uz to, ka būvniecības sistēmā Latvijā bija iestājusies pilnīga tumsa? Ne tikai tur. Tā pati tumsa, kas apņem Totu, kad viņš, meklējot mīļoto Leldi, nokāpj ellē.
Tie, kuriem patīk uz Nacionālā teātra skatuves iestudētā luga “Pūt, vējiņi!”, nebūs vīlušies arī šajā izrādē. Tikpat cik simboliem caurvīta ir kā viena, tā otra Raiņa luga, abos gadījumos tās veiksmīgi aiznestas līdz mūsdienu skatītājam. Tērpi (Kristīnes Pasternakas kostīmi) lieliski pasvītro katra varoņa raksturu un nozīmi. Lelde (Marlēna Keine) visu izrādes laiku ir līgavas kleitā un plīvuru uz sejas. Zemgus (Juris Ādamsons), Leldes līgavainis, — košā tumši sarkanā uzvalkā, švītīgs un tik pamatīgi kontrastē ar Totu — pelēkā T kreklā, džinsos, sporta kurpēs, gariem matiem. Tots (Raimonds Bramanis) ir tik īsts un nesamākslots. Un noteikti pārgalvīgs maksimālists. Domāju, jebkuras labas izrādes pamatā ir režisora, aktieru spēja skatītājam sniegt galveno domu, sajūtas. Mākslas pamatuzdevums ir likt domāt. “Spēlēju, dancoju” Tots, elle, Trejgalvis, Kungs mani pārliecināja, uzrunāja un atstāja pārdomu varā. Elles iemītnieki ar savu trakumu, stilizētajiem latvju tautas tērpiem, milzu saktām pie dibena — jā, tie esam mēs, latvieši, aizgājuši tur, tumšajā pusē. Dzīvi vai miruši. Tots ir ideālists, viņš grib panākt neiespējamo — savienot debesis un elli, būt pārcilvēks. Viņš pierāda, ka var atvest mirušo no tumsas valstības atpakaļ gaismā. Pierāda, ka var pašu Velnu pārspēt. Bet vai viņam notic citi? Vai vispār vēlas ticēt? Katram rūp tikai viņa paša labums, izdevīgums.
Uz izrādi noteikti nevajag posties tiem, kas visu teikto un redzēto saprot tieši. Tiem, kuriem zemteksts ir svešvārds. Lūdzu, nebojājiet noskaņojumu sev un citiem. Kāds no skatītāja komentāriem lasāms Operas mājaslapā: “Izrāde parādīja mūsu mākslinieku garīgo līmeni, padarot klasisku darbu par pornooperu ar izceltiem pagānisma un sātanisma elementiem. Atklāti tika izsmieta latviskā kultūra ar perversiem aktiem, saktām uz sēžamvietas… Skatītāji gāja projām, nesagaidot izrādes beigas.”
Vēl dažas biļetes iespējams iegādāties uz tuvāko izrādi 14. novembrī. Pa kādai vēl atlikušas uz 11. decembra izrādi. ◆
