Ir viens sarīkojums, kurā nu jau vairākus gadus vienmēr cenšos piedalīties. Tā ir balvas “Latvijas lepnums” ieguvēju godināšanas ceremonija. Televīzijā jūs to redzēsiet Otrajos Ziemassvētkos, bet ieraksts notika pirmdien. Neatklāšu, kas tieši saņems desmit balvu — kristāla ābeles, vēlos tikai dalīties noskaņā, kāda valdīja Nacionālās operas Jaunajā zālē. Izjūtas šajā pasākumā vienmēr ir gaišas, sirsnīgas, dvēseliskas, jo vēlreiz pārliecinies — mums līdzās ir tik daudz labu cilvēku, tikai jāprot viņus ieraudzīt, pacelt pāri ikdienībai, prast pagodināt.
Katru gadu laikraksta “Diena” un TV3 kopīgi veidotajā projektā žūrija izvērtē simtiem ieteikuma vēstuļu un izraugās desmit spilgtāko — cilvēkus, kuri patiesi ir nosaukuma “Latvijas lepnums” vērti. Šoreiz man īpaši gribas uzsvērt šīs vārdkopas pirmo vārdu — Latvijas. Mūsu valsti pasaulē var slavināt ar mākslas, mūzikas, zinātnes, sporta sasniegumiem, bet tad cilvēkiem ir jābūt talantam, ko daba ne katram devusi. Taču savu dzimteni godināt var arī šķietami vienkārši — ar savu rīcību, attieksmi, personiskajām īpašībām un to izpausmēm. Kā tie desmit vīri, kuri autorallija sacensībās no nāves noslīkstot izglāba igauņu ekipāžu. Viņi bija vienkārši skatītāji, savstarpēji pat nepazīstami, varēja gaidīt profesionālus glābējus, taču viņi ar pārcilvēcisku piepūli atņēma auto ūdens spēkam un izvilka igauņus no grimstošās mašīnas. Izglāba svešiniekus no citas valsts, par savu drošību nedomādami.
Projekta “Latvijas lepnums” vēsturē šis, manuprāt, ir pirmais gadījums, kad pateikties par vīru varonīgo rīcību bija atbraukuši izglābtie — sportisti no citas valsts. Notikušais viņiem nav atņēmis vēlmi piedalīties rallijos, un viņi ilgi domājuši, kā pateikt paldies latviešiem. Lēmums ir neparasts: veselu gadu Igaunijas ekipāža startēs sacensībās ar Latvijas karodziņu, un uz viņu automašīnas būs uzrakstīti visu desmit glābēju vārdi. Lai visi Igaunijā un citās valstīs zina, ka par savu dzīvību igauņi var pateikties tieši Latvijas vīriem. Tomēr neviens cits tā nespēj novērtēt abu igauņu izglābšanu kā viņu bērni, kuriem nepazīstami cilvēki atdeva tēvus.
Pašaizliedzībai, drosmei un nesavtībai nav ne tautības, ne pilsonības, ne valstiskās piederības. Vienkārši ir cilvēki, kuri vienmēr pasniegs roku otram brīdī, kad tas visvairāk ir vajadzīgs, kad no tā ir atkarīgs visdārgākais un mūžā tikai vienreiz dotais — dzīvība. Vai kas vēl vairāk var slavināt Latvijas vārdu pāri robežām kā šāda rīcība?
Bet ne jau tāpēc un ne jau balvas dēļ viņi to darīja. Uz to mudināja viņu iekšējā pārliecība — palīdzi citam, un kāds reiz palīdzēs tev. Ja mēs visi kaut retumis tā rīkotos, dzīve un pasaule visapkārt kļūtu daudz labāka.
