Pie darbnīcas īpašnieka kabineta stāvēja divi strādātgribētāji, jo darbnīcā bija brīva inženiera vieta. Viens darba tīkotājs dižojās ar sirmu galvu, otrs rādījās zaļš jauneklis.
Pirmo uz pārrunām iesauca sirmo. Viņš sevi raksturoja šādi: “Es visu mūžu esmu strādājis par inženieri. Man ir liela pieredze.”
Darbnīcas īpašnieks atvēcinājās: “Diemžēl es nevaru jums palīdzēt. Man šeit nav apbedīšanas birojs. Ārā ejot, pasauciet nākamo. Visu labu!”
Jaunais puisis arī raksturoja sevi: “Es nupat pabeidzu augstskolu. Manas zināšanas ir pavisam svaigas.”
Atbilde skanēja nepārprotami: “Diemžēl nevaru jums palīdzēt. Man te nav bērnudārzs. Visu labu!”
Abi caurkritušie darbnīcas pagalmā apstājās un sapīpēja. Garām pagāja dīvains zellis — krekls izlīdis no biksēm, acis izbolītas, siekalaina mute, klanīga gaita. Un viņš iegāja darbnīcā.
Pēc brīža iznāca atslēdznieks, slaidi nospļāvās un noteica: “Jaunais inženieris ir pieņemts. Man tagad būs jāstrādā arī viņa darbs!”
“Vai tas, ar atkārušos lūpu?” prasīja sirmgalvis.
“Jā. Viņš ir šefa radinieks.”
“Tad jau to drīz ievēlēs deputātos…”
Guntis Gailītis
