Svētki, veltīti Kokneses un Vitingenas draudzības desmitgadei, izskanējuši, taču draudzība starp abām pašvaldībām turpinās, un par to Koknesē turpmāk liecinās no Vācijas atvestais pils makets, apgleznoti akmeņi, kā arī fotogrāfijas un jaukas atmiņas.
Svētki, veltīti Kokneses un Vitingenas draudzības desmitgadei, izskanējuši, taču draudzība starp abām pašvaldībām turpinās, un par to Koknesē turpmāk liecinās no Vācijas atvestais pils makets, apgleznoti akmeņi, kā arī fotogrāfijas un jaukas atmiņas.
Dodas izlūkbraucienā
Koknesiešu un vitingeniešu draudzības pirmsākumi rodami 1993. gadā, kad Koknesē no Vācijas ieradās Zigfrīds Ešerts, lai atgūtu sava vectēva mājas “Vaidelotes”. Savstarpējās sarunās radās ideja dibināt kontaktus starp abām pašvaldībām, un Kokneses pagasta padomes priekšsēdētājs Viesturs Cīrulis rakstīja vēstuli toreizējam Vitingenas mēram Johanesam Plumeijeram.
Drīz pēc tam Viesturs Cīrulis, Kokneses vidusskolas direktors Māris Reinbergs un vācu valodas skolotāja Rasma Novika devās izlūkbraucienā uz Vitingenu. “Saderināšanās periods”, kā to jokojot dēvē Cīruļa kungs, ilga divus gadus, līdz 1996. gadā abu pašvaldību vadītāji svinīgi parakstīja sadarbības līgumu. Pirmo reizi Latvijā, Koknesē, bet pēc tam Vācijā, Vitingenā.
Mācās zemnieki un mākslinieki
Desmit gadu laikā gan koknesieši, gan vitingenieši regulāri dodas ciemos vieni pie otriem, realizēti arī vairāki kopīgi projekti. Viens no tiem ir lauksaimnieku prakse vācu zemnieku saimniecībās. Gaidis Dubults, Gunta Kirovāne, Henriks Ločmelis, Edvīns Krišāns un Aigars Zelčs trīs mēnešus dzīvoja vācu zemnieku ģimenēs, mācījās no viņiem un arī paši atklāja savu pieredzi. Strādāts gan lopkopības, gan augkopības saimniecībās. Vāciešus pārsteidza latviešu vispusīgās zināšanas un prasmes. Sirsnīgas attiecības ar šiem cilvēkiem koknesieši saglabājuši joprojām.
Savukārt Kokneses mākslinieki regulāri piedalās starptautiskās gleznotāju un grafiķu darbnīcās, kuras Vitingenā rīko katru otro gadu. Pirmās turp devās Dace Biķerniece un Agita Mežiela, vēlāk arī Aldis Dobenbergs. Kokneses vidusskolas mājturības, vizuālās mākslas un kultūrvēstures skolotāja Agita Mežiela stāsta, ka šajās darbnīcās katrs var strādāt tādā tehnikā, kādā vēlas. Viņai vislabāk patīk gleznot ar akvareļkrāsām uz zīda, tāpēc Vācijā pilnveidotas gan šīs iemaņas, gan gleznots ar eļļas krāsām.
Gan Vācijā, gan mājās tapušie darbi bijuši apskatāmi Gostiņu un Kokneses bibliotēkā, kā arī izstādēs, kuras rīko pēc katras mākslinieku darbnīcas. Plenērā tapušo darbu izstādes notikušas vairākās Vācijas pilsētās, Čehijā, un nu šie darbi pirmo reizi atvesti uz Latviju.
Ciena kultūras vērtības
Par ieguvumiem desmit gadu ilgās sadarbības laikā Vitingenas bijušais mērs Johaness Plumeijers saka: “To grūti izteikt vārdos. Liekas, tā ir cita dzīves kvalitāte, tie ir jauni draugi, iespēja iepazīt citu zemi un kultūru. Domāju, ka tie, kuri aktīvi iesaistījušies šo draudzības saišu stiprināšanā, guvuši ļoti daudz. Mēs katru gadu braucam uz Latviju, lai apskatītu arvien jaunas vietas. Latvijā ir brīnišķīgas ainavas, te dzīvo lieliski cilvēki. Pie mums katru gadu brauc Kokneses pašdarbnieki, un, jāatzīst, Vācijā pašdarbība nav tik augstā līmenī. Latvijā svarīgas ir kultūras vērtības, bet Vācijā dominē materiālās. Priecājos, ka esam arī palīdzējuši Latvijai integrēties Eiropā.”
Būvē Kokneses pili
Koknesieši un vitingenieši Johanesu Plumeijeru dēvē par draudzības “dzinēju”, un tieši viņš Vācijā ir atbildīgs par tās stiprināšanu. Plumeijera kungu ļoti interesē vēsture, viņš izpētījis daudzus materiālus gan par Latviju, gan Koknesi un vitingeniešiem ekskursijas pa Vecrīgu vada pats. Arī žurnālistiem Kokneses pils vēsturi var izklāstīt bez aizķeršanās. Tieši viņam radās ideja izgatavot Kokneses pils maketu un parādīt pili tādu, kāda tā bijusi. Darbu uzņēmās veikt vitingenietis Reinholds Borhers.
Pils maketa izgatavošana ilga divus gadus, gan pētot vēstures faktus, gan vācot nepieciešamos materiālus. Lai meistars varētu ķerties pie darba, viņi kopā ar Johanesu Plumeijeru brauca uz muzejiem Latvijā, pētīja to arhīvus. Borhera kungs pats izgatavoja arī kokus un mazos cilvēciņus, kuri redzami pils pakājē. Reizēm palīgā ņemta pincete, jo pirkstos smalkās detaļas nevarēja noturēt.
Grūtības sagādā lielgabali un karogi
Lielākās grūtības, izgatavojot Kokneses pili miniatūrā, meistaram sagādāja lielgabali. Nebija parauga, pēc kura tos taisīt. Beidzot Rīgā, Melngalvju nama pagrabā, atrasti tādi, pēc kuru parauga Vitingenā kāds metālmākslinieks izgatavojis miniatūrkopijas. Borhera kungs nezināja arī, kādu karogu stiprināt pils tornī. Varas mainījās, un pilij bijis daudz īpašnieku, kādu izvēlēties? Torņa galā tomēr uzvilkts Livonijas ordeņa karogs.
Gadu pils makets bija apskatāms Vitingenā, bet nu atvests uz Koknesi. Lielā stikla vitrīnā tas pagaidām novietots Kokneses pagastmājas vestibilā. Lielu interesi par pils maketu noteikti izrādītu tūristi. Tāpēc jādomā, kur to novietot.
Kokneses pils makets ir 1,6 metrus garš, 1,3 metrus plats un 1,2 metrus augsts.
Kā viduslaiku pilsētā
Viens no Kokneses svētku pasākumiem ļāva cilvēkiem pašiem iejusties viduslaiku pils iemītnieku lomā. Uzņēmums “Niedru lija” sadarbībā ar Kokneses amatierteātri un pavāriem no “Kokneses miesnieka” pilsdrupās bija sarīkojuši īstu izrādi. Simtiem apmeklētāju, kuri pagājušās piektdienas vakarā pulcējās pilsdrupās, varēja iemēģināt roku šaušanā ar loku un arbaletu, piemērīt bruņucepures, profesionāla kalējmeistara vadībā izkalt kādu bultas uzgali vai senlaicīgu monētu, kā arī baudīt glazētas mandeles, karstvīnu, raganas viru vai pavisam mūsdienīgi štovētus kāpostus ar sautētu cūkas šņukuru.
Tērpus sev gādā paši
Kaspara Sīmaņa vadītie viduslaiku pasākumi pēdējā laikā ir ļoti iecienīti, un uzņēmumu “Niedru lija” aicina piedalīties gan pilsētu un sporta svētkos, gan privātos sarīkojumos. Protams, īpaši patīkami svinības viduslaiku stilā organizēt tam laikam atbilstošā vidē.
“Esmu bijušais Jaunpils pils pārvaldnieks, bet nu kopā ar domubiedriem pils dārzā rīkoju tamlīdzīgas izrādes. Parasti tūristi Jaunpilī apskata pili, paēd pusdienas un brauc projām, taču mēs izdomājām, kā viņus Jaunpilī noturēt ilgāk. Paši gādājam sev tērpus un viduslaiku atribūtus, lai tūristiem piedāvātu interesantu izklaidi. Daļu no tiem esam pirkuši Čehijā, daļu kala mūsu kalējs Ēriks Kazmins, kurš ir arī kaislīgs numismāts. Muzeju krātuvēs esam mērījuši un zīmējuši ieroču un bruņu kopijas, lai tādas izgatavotu arī sev. Šobrīd pasūtīti arī jauni autentiski viduslaiku tērpi,” stāsta Kaspars Sīmanis.
