Vēsture. Sunākstes evaņģēliski luteriskā draudze dibināta ap 1560. gadu, bet līdz mūsdienām saglabājusies Baltā baznīca celta laikā no 1827. līdz 1829. gadam.
Vēsture
Sunākstes evaņģēliski luteriskā draudze dibināta ap 1560. gadu, bet līdz mūsdienām saglabājusies Baltā baznīca celta laikā no 1827. līdz 1829. gadam. Ēkai ir 175 gadi.
1844. gadā mākslinieks Eginks radījis altārgleznu “Kristus debesbraukšana”, kura restaurēta 1991. gadā. Kādreiz baznīcā bija arī ērģeles, kuras padomju gados izdemolētas.
1843. gadā Sunākstes draudzē bija 6506 cilvēki.
Mūsdienas
Baltā baznīca augstu kalnā pret debesīm slejas lepna un stalta, tomēr Sunākstes evaņģēliski luteriskās draudzes vadītāja Silvija Pīrāga stāsta, ka celtnei nepieciešams jumta un fasādes remonts. Līdz šim tam nepietika līdzekļu. Pagājušajā vasarā Sunākstē viesojās baltvācieši, kurus ieinteresēja tautieša dzīvesstāsts. Šopavasar ciemos bija ieradies barons fon Grothes un apsolīja, ka Sunākstes Baltajai baznīcai būs atbalsts un nākamgad varēs remontēt jumtu.
Lai gan Stenderu dzimtas piemiņas dievkalpojums katru gadu pulcē ļoti daudz cilvēku un augusta pēdējā svētdienā baznīca ir ļaužu pilna, patlaban Sunākstes evaņģēliski luteriskajā draudzē ir tikai 23 cilvēki — tie, kuri maksā draudzes nodokli un vismaz reizi gadā iet pie dievgalda.
“Mums klājas diezgan bēdīgi,” atzīst draudzes vadītāja Silvija Pīrāga. “Ne visi jau tagad var nomaksāt draudzes nodokli, bet šo maksu grasās palielināt. Gluži kā valdība cenšas iznīcināt mazos zemniekus, šādi konsistorija lēmumi apdraud mazās draudzes.”
Īpašs zvans un altārglezna
Agrākos laikos vieta, kur slejas Sunākstes baznīca, bija apdzīvota — piekalnē dižojās bija skaistas muižas ēkas. Vēlāk, kad baznīcu atjaunoja, tuvumā dzīvoja daudz cilvēku. Šobrīd mājas ir sabrukušas, neapdzīvotas, un šī kļuvusi par nomaļu vietu. Baidoties no zagļiem un cilvēku ļaunprātības, baznīcā neatstāj arī altārgleznu. Agrāk to uz dievkalpojumiem veda no Viesītes, kur mākslas darbs glabājas seifā, taču tagad baznīcā novietota par Viesītes pašvaldības līdzekļiem izgatavotā kopija.
Īpaša relikvija Baltajā baznīcā ir arī 1926. gadā lietais zvans. Pirmo baznīcas zvanu pēc Pirmā pasaules kara aizveda uz Krieviju un izkausēja. Zvana sānos iegravēts: “Sunākstes draudze savai baznīcai”. Zvaniķis Roberts Pīrāgs, aicinot Baltās baznīcas tornī, stāsta, ka zvans skan spēcīgi. Te nu tas ir — visā savā godībā, un pustumsā sānos vīd pirms 80 gadiem gravētie vārdi.
Kāds bijušais sunākstietis, kurš tagad dzīvo ārzemēs, savulaik Baltajai baznīcai uzdāvinājis ērģeles. Taču tās atdāvinātas Viesītes draudzei, jo Sunākstē baznīca nav apkurināma, drēgnums mūzikas instrumentu sabojātu. Dievkalpojumi Sunākstē notiek piecas sešas reizes gadā, tajos spēlē ērģelniece no Viesītes, viņa atved sintezatoru.
Bez senās godības
“Lielās ērģeles Sunākstes baznīcā pēdējo reizi skanēja septiņdesmito gadu vidū,” atceras sunākstiete Elvīra Laurinoviča, kura dievkalpojumā ieradusies kopā ar meitu Elgu. Lai kā gadu gaitā viss mainījies, viņām šī vieta allaž bijusi kā patvērums.
“Ieejot baznīcā, apņem savāds miers, un visas rūpes aizmirstas,” saka Elvīras kundze.
Lai kādus smagus brīžus dzīvē nācies pārciest, 57 gadus vecā sieviete visu mūžu tic Dievam. “Mazotnē nokļuvu bērnunamā, jo mātei mani atņēma, bet tēvs apprecēja citu sievu,” stāsta Elvīras kundze. “Nokļuvu bērnunamā Krievijā, pie Ludzas. Vēlāk mani sameklēja radi no Latvijas. Kad grasījos braukt uz dzimteni, latviski runāt nemācēju. Citi mani baidīja — Latvijā tev, krievietei, ādu novilks!”.
Mazā Elvīra nokļuva atpakaļ Sunākstē, kur kopā ar tanti gāja uz baznīcu un pamazām apguva latviešu valodu. Arī māte bija meitiņu meklējusi, un tikai 10 gadu vecumā Elvīrai bija lemts atkal pie viņas atgriezties.
Padomju laikos Sunākstē baznīca nedarbojās, tāpēc mērots ceļš līdz Jēkabpilij. 1975. gadā tur baznīcā iesvētīta arī meita. Elvīras kundze atceras, kā toreiz, izejot no baznīcas baltās kleitās, bažījušās — ka tik neierauga varasvīri un neapcietina! Atmodas gados Sunākstes baznīca atdzima, tajā notika dievkalpojumi, kuros pulcējās tie, kuri palikuši uzticīgi savai dzimtajai vietai. Pārciešot okupācijas gadus un abus pasaules karus, baznīca un draudze atkal spēja atdzimt.
“Sunākstē vairs nav nekā no senās godības,” uzskata Elvīras kundze. “Daudzi cilvēki miruši, aizgājuši prom, un palikušie vairs tik draudzīgi neturas kopā. Varbūt vienkārši laiki vainīgi…”.
