Maiga steidzās uz tikšanos mazā Vecrīgas kafejnīcā. Viņa skrēja, jo vilciens no Jūrmalas pienāca ar lielu nokavēšanos.
Maiga steidzās uz tikšanos mazā Vecrīgas kafejnīcā. Viņa skrēja, jo vilciens no Jūrmalas pienāca ar lielu nokavēšanos. Ak, šausmas, kārtējais bezprātis it kā esot ielicis bumbu! Maiga sīkiem solīšiem tipināja pa bruģi. Kājas ļodzījās, smalkais papēdītis iesprūda starp akmeņiem, un bija pamatīgi jānopūlas, kamēr to izdabūja ārā. Droši vien ērtāk ir skriet zempapēžu apavos. Tā Maiga arī parasti dara — apauj ērtas čības un izjož visu Rīgu. Tikai ne šoreiz, kad norunāta tikšanās ar jaunības dienu draudzeni Annu.
Ar Annu viņas ir pazīstamas teju 40 gadu. Kopā mācījās skolā, vēlāk abas iestājās augstskolās. Anna sāka literatūras studijas, vēlāk kļuva par skolas direktori. Savukārt Maiga tā arī nepabeidza medicīnas studijas, agri apprecējās, un viens pēc otra piedzima bērni — meita Liene un dēls Kārlis. Pa vidu — šķiršanās. Varētu teikt, ka abu dzīve kopumā veidojusies veiksmīgi — bērni palīdz, pie lielas bagātības abas nav tikušas, bet sīknauda arī nav jāskaita.
Anna vienmēr bijusi tā, kas saturējusi abu attiecības. Maiga gan zināja, ka arī Annas dzīve nav bijusi līdzena kā balts galdauts, taču viņas spēja mobilizēties bija apbrīnas vērta. Un Maiga viņu šajā ziņā arī apbrīnoja! Jā, Anna reizēm varēja būt ļoti šerpa. Toreiz, kad Maigai izjuka attiecības ar pirmo vīru, Anna bija tā, kas teica: “Tev no viņa jātiek vaļā. Tu, viņu glābdama, aiziesi postā!”. Maigai toreiz draudzenes vārdi ļoti sāpēja, jo likās, ka lielās mīlestības dēļ ir vērts upurēties. Bet vai bija? Varbūt vērts ieklausīties drauga teiktajā, īpaši tad, ja viņš ir īsts draugs?