Lasu avīzēs, ka draudus saņēmuši Ivars Godmanis un Vinets Veldre. Bet vēl iepriekš — Mārtiņš Roze. Valdības vadītājs nevēlas stāstīt vairāk, kur un kādā situācijā tas noticis. Visticamāk, viņš par to ziņošot drošības iestādēm. Tā raksta avīzēs. Putras dancis! Vairāk nekas!
Paklau, valdības veči, kas tā par klibzaķu būšanu? Tad nu brīnums — kurš vecis bez apmētāšanas ar dubļiem mūžu ir nodzīvojis? Vai tā būtu pamesta brūte vai šīs štuceris, vai laulātā draudzene — visas draud, raud un kapā, kur un kā var. A jūs, kungi, pret tautu esat izturējušies taisni kā tādi pavedēji. Esat pievīluši un pat gatavi pamest. Paši putru savārījāt, paši strēbsiet. Man un maniem čomiem arī tā ir gadījies — brūtes apmuļķot. Nu un tad? Vai kāds tāpēc uz drošības policiju skrējis, vai sarūpējis sev miesassargu vai stobru pašaizsardzībai? To tikai biezie var izdomāt, no labas dzīves kā teļa taukumi savā mīkstumā ļumēdami. Kārtīgam vecim ir dūša pašam sevi aizstāvēt, ka tevi māt! Kārtīgs vecis, bitīt’ matos, ja nevar necenzētā diskusijā uzveikt ienaidnieku, tad palaiž rokas. Tauta ir kā bābiet’s, kas prot novērtēt un cienīt tikai bargu, bet arī ugunīgu vīra gabalu. Ei, jūs tur, rūgumbaļļas varas mājā, kālab ir apdzisusi uguntiņa jūsu dvēseles spoguļos?
Cienījamie valdības veči, kad jūs pēdējo reizi esat nu… vismaz sulīgi izlamājušies? Ak, etiķete neļauj? Nu ja. Bliņas. Kad esat pēdējo reizi kādam pa muti ievilkuši? Ak, negribas rokas smērēt, bail uzvalku saburzīt? Kā tādi ķepauši, kā es te stāvu, kungi jūs iztaisāties, bet pie kā tas ved? Pie vēl dziļākas aizas starp jums un tautu. Rau, būtu kāds varasvīrs gruntīgi izmetis villu, verbāli izpļaukājis tos pašus pareksiešus! Nekas jau no tā nemainītos, bet tautai vismaz vieglāk kļūtu. Tauta uzelpotu un pasmaidītu. Bet, kad tautas žoklis zobus rāda nevis no dusmām vai bada, bet no jautra prāta, tad uzreiz dzīvei atkal ir garša un nākotnei — cerību stariņš.
Jūs teiksiet, nu ko tas Tenis — zalkša mēle — te atkal samuldējis. A nekāds čīkstoņa neesmu. Padalīšos ar jums ar atklāsmēm iz savas dzīves. Bija man te viena naidniece, draudētāja. Gribēja mani samīdīt, nobadīt viena kaimiņu govs. Bija, ziniet, uzlikusi uz mani aci. Ka man, lūk, dzīvoklī liekas radiatoru baterijas. Ka, rau, visu siltumu viens pats dzīvoklī nokačājot un vēl ar saviem paketlogiem aizturot, kamēr šī aiz sienas salst nost kā tāda govs laidarā. Skaidra bilde! Čabata jau arī ir! Kas viņai traucēja pie paketlogiem tikt? Varēja paņemt kredītu kā es, un viss būtu kārtībā. Bet šī nožadzījās. A tagad kredītu vairs nepaņems. Ko viņa grib? Lai saucu dzīvot pie sevis? Bet man jau ir viena sieva! A šī tik raksta sūdzības uz pašvaldību, sak, Tenis tāds un šitāds. Kā satiek mani kāpņutelpā, tā, ziniet, draud un lādējas. Ko darīt? Neko? Sūdzēties? Kāda jēga! Nolēmu novest kaimiņieni līdz… niezei. Vai es nevaru? Es tad nebūtu Tenis Nieze, es varu! Izdevās, vairs nekasās, bet visu laiku niez… Ka viņu slakteris paņemtu, bet neņem. Nezinu, cik ilgi es vēl turēšos kā vīrs. Bet valdībai novēlu to pašu.
