Kādu lauku māju saimnieku neapmierina LR Pārtikas un veterinārā dienesta Aizkraukles pārvaldes speciālistu attieksme pret zemniekiem.
Kādu lauku māju saimnieku (redakcijā viņa uzvārds zināms — aut.) neapmierina LR Pārtikas un veterinārā dienesta Aizkraukles pārvaldes speciālistu attieksme pret zemniekiem.
— Mūsu ģimenei pašu iztikai pieder divas slaucamas govis, kuru pienu pienotavā nenododam. 2001. gadā naudas trūkuma dēļ govīm neveicām ikgadējo pārbaudi, vai viņas nav saslimušas ar kādu infekcijas slimību, kā lopu turētājiem nosaka veterinārmedicīnas likums.
Marta sākumā mūsmāju pagalmā iebrauca Aizkraukles veterinārārstu mašīna, no kuras izkāpa divas dāmas bez spectērpiem un apaviem. Viņas paziņoja, ka vēlas apraudzīt mūsu mājlopus. Pēc govju apskates kundzes man iedeva jau iepriekš sagatavotu brīdinājumu, kuru bija parakstījusi Aizkraukles veterinārās pārvaldes vecākā inspektore Nadežda Karpova.
Dokumentā man izteikts brīdinājums par to, ka, neveicot mājdzīvnieku ikgadējo infekcijas slimību pārbaudi, es neievērojot veterinārmedicīnas likumā noteiktās dzīvnieku īpašnieka tiesības un pienākumus. Pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 108. panta mani par to varot sodīt ar naudassodu līdz 200 latiem.
Pēc veterinārā dienesta speciālistu aizbraukšanas satraukts sāku pētīt likumus. Biju pārsteigts, ka mani jau pēc pirmā brīdinājuma var sodīt ar tik lielu naudassodu. Atklāju, ka Administratīvo pārkāpumu kodeksa 108. pantam ir divi labojumi — 1998. gada labojumā patiesi teikts, ka par dzīvnieku īpašnieka tiesību un pienākumu pārkāpšanu un neievērošanu (mājlopus regulāri nepārbaudot) īpašniekam var piemērot 100 latu naudassodu, bet, ja likumu neievēro atkārtoti — 200 latu. Bet jau 2000. gada 23. maija likuma labojumā teikts, ka par šo nodarījumu sods ir līdz 100 latiem. Varu secināt, ka veterinārā dienesta darbinieki nezina šo likuma labojumu, tāpēc vadās vēl pēc 1998. gada labojuma.
Sāku pamatīgāk pētīt arī veterinārmedicīnas likumu, kura 17. pantā rakstīts, ka Ministru kabinets katru gadu apstiprina valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību uzraudzības programmu un iekļauj valsts budžeta projektā tai paredzētos līdzekļus. Kādā citā likuma punktā teikts, ka MK nosaka to valsts uzraudzībā esošo dzīvnieku infekcijas slimību sarakstu, kuru apkarošana un profilakse ir obligāta, un to organizē valsts. Es gribētu zināt — cik lieli ir šie līdzekļi un kas tos izlieto? Lopu saimniekiem acīmredzot no tiem nepienākas ne santīms.
Aizskar tas, ka no manis kāds valsts dienesta ierēdnis, neaicināts ierodoties manā privātīpašumā, drīkst pieprasīt obligāti ievērot likumu un pat sodīt, bet nevienu neinteresē, ka man nav līdzekļu šī likuma pildīšanai. Aizskarošs ir pats “obligātuma” princips. Kā noskaidroju, mūsu pagastā apmēram 40 zemniekiem lopi nav pārbaudīti tāpat kā man. Ja mēs būtu tikai daži, bet, ja esam tik daudz, tas nozīmē — šajā sistēmā kaut kas nav kārtībā. Ja veterinārā dienesta speciālistiem kādā atskaitē vajadzīgs tikai “ķeksītis”, tad jau brīdinājumus par lielajām sodanaudām var kaisīt kaut no sējmašīnas, bet rezultātu nebūs.
Es saprotu, ka šīs dienesta aktivitātes saistītas ar ES prasībām lauksaimniekiem, bet vienā dienā kā pēc burvju nūjiņas vēziena jau nekas nevar notikt. Kāpēc no mums tikai prasa, neko negarantējot — kaut pieklājīgu, korektu attieksmi?
Veterinārā dienesta darbinieku skaidrojumu zemnieks vēlas izlasīt laikrakstā, jo viņš nav vienīgais, kuram šie jautājumi ir neskaidri.
“Staburags” apzināja vairākus pagastus un noskaidroja, ka daudzi zemnieki saviem lopiem neveic gadskārtējo pārbaudi tieši naudas trūkuma dēļ. Kā informē vietējie veterinārārsti, Iršos tādas ir 9 saimniecības, Bebros — ap 15, Daudzesē — vairāk nekā 10, Mazzalvē — ap 20, bet Sunākstē — tikai viena.
