Ne saukta, ne gaidīta Latvijā ieviesusies jauna izklaide — “dragrace” jeb, latviski runājot, mašīnu ātrumsacensības.
Ne saukta, ne gaidīta Latvijā ieviesusies jauna izklaide — “dragrace” jeb, latviski runājot, mašīnu ātrumsacensības. To būtība ir vienkārša: divas automašīnas blakus lielā ātrumā traucas noteiktu attālumu, lai parādītu, kurai labāks ieskrējiens, ātrums un vairāk zirgspēku. Automašīnas gan nav nekādi speciālie sacīkšu braucamie, un arī to vadītāji ir parasti ikdienas braucēji.
Amerikā šādas sacīkstes esot ļoti iecienītas, un arī Latvijā to popularitāte arvien pieaug. Oficiāli gan sarīkotas tikai vienas šādas sacīkstes, toties “kreisās” bijušas jau vismaz piecas. Tās papildinājusi neiztrūkstoša alkohola lietošana, izkaušanās un auto skriešanās tam pilnīgi nepiemērotās vietās — Rīgas ielās, Plakanciemā, uz Jūrmalas šosejas, Rumbulā un citur, kur brauc arī mierīgi autovadītāji. Par laimi, cietušo šajā neprātā nav. Pagaidām…
Manuprāt, “dragrace” Latvijā nav nekas jauns. To ik dienu var novērot uz jebkuras brauktuves. Vienalga, brauc pa Rīgas—Daugavpils šoseju vai pa vientuļu meža ceļu, vienmēr ir kāds, kuram jāsteidzas vairāk.
Kā tādu situāciju mainīt? Diemžēl ar pirmās formulas ātruma cienīgiem braucējiem nespēj cīnīties ne ceļu policija, ne ceļu satiksmes noteikumu normas un sodu sistēma. Viņus nebaida pat arvien biežāk notiekošie ceļu satiksmes nelaimes gadījumi. Starp citu, Polijā par biedinājumu ātruma tīkotājiem ceļmalās izvieto avarējušu auto vrakus ar informāciju, cik cilvēku gājis bojā ceļu satiksmes nelaimes gadījumā.
Latvijā situāciju vēl vairāk pasliktina tas, ka lielākā daļa ceļu ir ļoti slikti. Pat lēni braucot, bedrē var nolauzt riteni, kur nu vēl traucoties mežonīgā ātrumā. Tas vien ir pamats, lai “dragrace” Latvijā vismaz pagaidām vēl neatļautu, bet likumdošanā ieviestu izmaiņas, nosakot stingrus sodus gan ātrumsacensību rīkotājiem, gan to dalībniekiem. Pašreiz spēkā esošie sodi tāds nenopietns bubulis vien ir.
